aizved mani mājās | ✔

xvii | Lejā

"Viņš turēja mani lejā," es iesāku.

Es sēžu zaļajā klubkrēslā un esmu apņēmusi savus ceļgalus. Anna mani vēro, bet viņai nav mazā klade un pildspalva kā parasti. Viņa cenšas izskatīties atslābusi.

"Apraksti man sliktāko ieslodzījuma dienu," Anna Davenporta teica. Jau doma liekas neiespējama. Sliktās dienas vairākumā pārvar izdzīvojamās un es to viņai to jau esmu teikusi. "Tādu, kas tevi aizķer. Kaut ko, kas joprojām tevi biedē, lai mēs varam to izrunāt."

"Marisa? Ja mēs zināsim vismaz vienu gadījumu, kas aizsāk tavas panikas lēkmes, mēs varēsim tās pārtraukt. Piemēram, kad tev šeit bija panikas lēkme, tu negribēji, lai tev aizsedz seju. Kāpēc tā?" Viņa vaicāja.

Es negribu viņai teikt. Es to atkal izdzīvoju. Es gribu to aizmirst un nekad par to nedomāt.

"Viņš turēja mani lejā," es iesāku. Mani nagi skrāpē kājas. "Viņam vispirms bija josta. Viņa roka bija uz mana kakla aizmugures un - un viņa ceļgals spieda manu muguras lejasdaļu. Man pār galvu bija auduma maiss un viņš atkal un atkal mani sita,"

Es blenžu uz grīdu, jo, ja es aizvēršu acis, tas notiks atkal.

"Es kliedzu un tas maiss iesprūda man mutē. Es nevarēju paelpot un viņš tikai turpināja man sist. Man likās, ka miršu. Es cerēju, ka miršu," es saku un mirkli vienkārši atgūstu elpu. "Viņš teica, ka es tikai tēloju. Viņš beidza un noņēma to maisu. Man likās, ja es kliegšu gana skaļi, kāds dzirdēs, bet neviens nedzirdēja. Un tad viņš to maisu aptina ap manu rīkli un žņaudza mani līdz es atslēdzos. Man likās, ka es beidzot biju mirusi, bet es pamodos nākamajā rītā tīra ar visiem griezumiem apsaitētiem. Man vajadzēja gulēt uz vēdera, jo mana mugura bija tik šausmīgi sačakarēta. Es nevarēju pakustēties, man visur bija zilumi un brūces. Viņam bija viss jādara manā vietā un viņš varēja darīt visu ko grib ar mani, un viņš-" es nevaru turpināt.

Viņa no ledusskapja man atnes ūdens pudeli kamēr es nomierinos.

"Cik reizes viņš izmantoja maisu?" Anna vaicā.

"Dažas," es atbildu.

"Vai viņš darīja vēl kaut ko, kad tev bija maiss pār galvu?" Viņa prasa.

Protams. Es negribu domāt par to.

"Jā," es nomurminu.

"Viss labi, Marisa. Varbūt beigsim šodien?" Anna maigi ierosina un es pamāju ar galvu. Tā izklausās kā labākā ideja, ko esmu dzirdējusi visu dienu.

Tiklīdz Džeiks mani redz, viņš atver savas rokas un es laimīgu atkrītu pret viņu un noslēpjos no ārpasaules.

***

Viņš neliek man runāt ceļā uz mājām. Es skatos pa logu ar manu roku sapītu ar viņa. Ar acs kaktiņu redzu viņu ik pa brīdim paskatāmies uz mani. Viņš skaļi dzied līdzi mūzikai, kas skan pa radio, kas liek man justies labāk.

Mēs pa ceļam apstājamies veikalā. Estere viņam atsūtīja sasodīti garu sarakstu.

"Es gribu dabūt vidusskolas diplomu," es paziņoju, ejot viņam blakus.

"Tā ir laba doma," Džeiks pamāj ar galvu. "Tu domā mācīties vēl kaut ko pēc tam? Augstskolu?"

"Jā. Tieslietas," es atbildu. Es zinu, ka gribēju to pašu Pirms tam. Mana mamma bija advokāte un tētis policists. Strīdus uzvarēt bija neiespējami.

Viņš mēmi pamāj ar galvu. "Mitčš zinās, kur tu vari nolikt eksāmenu. Dievs zin, ka es neko no vidusskolas neatceros,"

Es iesmejos.

***

Nākamās nedēļas laikā Džeiks man iemāca vadīt mašīnu. No sākuma pa veikala stāvlaukumu pusnaktī, tad pa tukšākiem ceļiem pilsētas malā un visbeidzot pa šoseju.

Viņš ar neizsmeļamu pacietību paskaidro man visu, kas ir mašīnā un ceļazīmes.

Es nolieku autovadītāja tiesības nākamajā nedēļā.