aizved mani mājās | ✔

xxii | Mājas

Jūs jau zināt, ko saka par visām labām lietām...

Pirmā lieta, ko es izdaru ar 20 miljoniem dolāru, ko man apmaksā Mičiganas štats, ir atmaksāju visu īres parādu Džeikam, Esterei un Mitčam. Manu lēmumu cenšas apturēt ar skaļiem protestiem, bet tas ir mazākais, ko es varu darīt, tādēļ iespītējos. Viņi man ir devuši mājas, ģimeni, izturējās pret mani kā cilvēku, pat ja es biju pilnīga svešiniece. Viņi man deva materiālas lietas, kā apģērbu, gultu un ēdienu, bet viņi man deva arī jēgu turpināt dzīvi.

Nauda man nenozīmē daudz. Tas ir labas gribas žests, atvainošanās. Bet katrs dolārs manā kontā ir apvīts ar apziņu, ka kāds, vai vairāki kādi, ir daudz ko sapisuši un iesprostojuši mani tajā pagrabā. Izmērcēts tajā, ka, ja policists būtu izdarījis savu darbu pilnībā un pārbaudījis visu māju, kā viņam vajadzēja, es zinātu, kur ir mani vecāki, un būtu tikusi ārā pirmo sešu mēnešu laikā.

Džeiks un es kopā apciemojam Ņujorku uz Ziemassvētkiem. Viņa vecāku dēļ es atceros vairākas lietas. Mēs aizejam uz vietu, kur bija mana māja. Vietu, kur es uzaugu, spēru savus pirmos soļus, raudāju un mīlēju. Tajā vietā ir jauna māja, kas izskatās nevietā starp koka namu rindām.

Tad es noziedoju kaut cik naudas grāmatnīcai, kur strādāju ar Alīsiju un Robinu.

Es piekrītu dot dažas intervijas, bet nevēlos stāstīt pārāk daudz.

Pārējo naudu es paturu malā. Mitčš un Isla man palīdz mācīties un, kad es dabūju vidusskolas diplomu, iestājos universitātē. Es jau no agra vecuma zināju, ka studēšu tieslietas. Tas ir kaut kas, kas bija iedzīts manā ģimenē. Universitātē es iegūstu vairākus draugus no sava kursa un mēs atrodam kopīgu valodu. Galu galā es spēju viņiem pastāstīt par sevi un viņi mani neuzskata par sagrautu, tādu, kura var saplīst kuru katru mirkli. Daži jau redzēja ziņas un zin par mani.

Mana izbēgšanas gadadiena nāk un iet. Manās acīs tie joprojām nav svētki. Džeiks un es izdzeram vīna pudeli mūsu guļamistabā un viņš mani skūpsta līdz es aizmirstu, kā tas ir, skumt, vismaz uz vienu nakti.

Džeiks, ar mērķtiecīgu seju un plānu, aizved mani atpakaļ uz nelielo veikalu, kur mēs dabūjām tetovējumus. Viņš saka, ka ir viņa kārta pārsteigt mani.

"Es tevi pazīstu," viņš saka, kad ejam pa dēļu taku. "Tas būs kaut kas, kas tev patiks."

Pērle ir tur, kad mēs ierodamies. Tas nevarētu būt labāks scenārijs. Šoreiz es stāvu atstatu kamēr Džeiks un Pērle slepenībā runā un zīmē dizainus uz papīra.

Tetovēšana aizņem stundas un mēs ņemam daudzas atpūtas. Dienas beigās, es aizeju no veikala ar muguru, kas noklāta ar ūdenskrāsu šļakatām un zvaigznājiem virs tām. Tas ir precīza un haotiska sajaukums, gluži kā es.

Džeiks uzstāj, ka maksās par tetovējumu. Viņš zin, ka man ir nauda un nav ko darīt ar to. "Rētas uz tavas muguras ir nebeidzams atgādinājums par to, cik briesmīgi tev gāja. Bet, tā kā tu teici, daļa no tevis joprojām tur ir un tu nevari atgriezties pagātnē. Jebkurš veids, kā es varu palīdzēt, ir pagodinājums."

"Es tevi mīlu," es viņam saku, un to pašu vēlāk tajā vakarā, kad guļam blakus, un visas naktis pēc tam.

Es turpinu iet uz terapiju, šoreiz sestdienās, lai to iespiestu starp universitāti.

Mēs pārdodam māju. Mitčš pārvācas un nopērk māju kopā ar Islu, Estere pilsētas malā ar kādu savu draudzeni, Džeiks un es dažus kvartālus tālāk, nosacīti tuvu universitātei un viņa darbam. Tā ir mazāka māja ar divām guļamistabām un vienu vannasistabu.

Apmēram vasaras vidū, pēc mana pirmā augstskolas kursa pabeigšanas, pie durvīm pieklauvē. Džeiks strādā savā kabinetā un es negribu viņu traucēt, tādēļ es atveru durvis. Viņa ir gara un tieva. Sievietes garie, sirmojošie mati krīt pāri labajam plecam un viņa nervozi knibinās.

"Labdien," es sveicinu, nedaudz apmulsusi. "Vai es varu jums palīdzēt?"

"Es esmu Amēlija Fostera," viņa saka. "Es vēlos ar jums runāt."

Es viņu ielaižu iekšā, pat ja neesmu droša, ka tas ir labākais lēmums. Es viņai piedāvāju kafiju un mēs sēžam pie virtuves galda, kamēr viņa apkopo savas domas. Daļa manis grib pasaukt Džeiku, bet liela daļa manis zin, ka šis ir kaut kas, ar ko man jātiek galā vienai. Viņa ir tieva un izskatās nedaudz slima, šī sieviete neizdveš draudus un es neuztraucos.

"Paldies, ka piekriti runāt ar mani. Es gribu atvainoties, Marisa. Tas, ko mans bijušais vīrs izdarīja, bija nepiedodami un pretīgi. Mana atvainošanās nekad nebūs pietiekami, lai atgrieztu tavu veselību vai dziedētu, bet es gribu teikt, ka to visu tik, tik ļoti nožēloju," viņa saka. "Pat ja neko no tā nevar atgriezt, man ir tik ļoti žēl."

"Paldies, ka tā sakāt," es saku. Viņai ir taisnība par to, ka atvainošanās neizdziedēs, bet viņa ir godīga. Amēlija tur kafijas krūzi cieši, ar abām rokām, laikam lai novaldītu drebošās rokas.

"Alenam bija daudzas problēmas. Tas, ka es noliedzu viņa lūgumus apciemot mūsu dēlu viņa stāvokli pasliktināja, bet es uztraucos par Nikolasa drošību. Detektīvs Krejs domā, ka viņš centās aizvietot viņu. Alens bija perfekcionists un viņš bija vardarbīgs. Viņš gribēja, lai lietas un cilvēki ir pēc viņa prāta un viņš kļuva brutāls, ja tā nebija. Viņš gribēja, lai Nikolas ir ideāls, un man bija bail. Bet tagad Niks ienīst mani. Alenā ir vairāk vecāka potenciāla, nekā manī. Tas, kā viņš uzvedās, bija kompensācija par dēlu, ko es viņam atņēmu. Es tev nelūdzu piedošanu, jo tas, ko Niks pateica, bija nepiedodami. Es tikai lūdzu, lai tu apspried vainas apziņu, ko viņš juta, jo citi cieta viņa vietā un viņš ļāva tam padarīt sevi aukstasinīgu."

"Manuprāt, es saprotu," es saku. Sēras pār tiem bērniem, kas bija pirms manis, padarīja mani stiprāku. Tās padarīja Nikolasu dusmīgu. "Kā jūs mani atradāt?"

"Es nolīgu privātdetektīvu. Es zinu, tas ir iebrukums personīgajā dzīvē," viņa atzīst. "Es tikai cerēju, ka ļausi man satikt tevi. Man ir tik daudz nožēlas un šis apciemojums ir klaji egoistisks."

Sava prāta aizmugurē es zinu, ka Alena darbības atstāja iespaidu ne tikai uz mani un tos divus bērnus, kurus viņš nogalināja. Es tikai neiedomājos, ka vainas apziņa tiks uzvelta viņa bijušajai sievai un dēlam.

"Tas, kas ar mani notika, nebija jūsu vaina," es iesāku. "Mēs visi nesam atbildību par mūsu pagātnes darbībām. Es smagi strādāju, lai iemācītos nevainot sevi par savām kļūdām. Bet mūsu pagātnes mūs visus pieslīpē. Nevainojiet sevi par kaut ko, ko jūs neizdarījāt."

Es viņu pavadu uz durvīm tieši tad, kad Džeiks iznāk no kabineta. Viņš vēro, kā es atvados no sievietes un neko nevaicā, līdz es pati neizstāstu.

Mēs ēdam pusdienas klusēdami. Džeiks ik pa brīdim palūkojas uz mani.

"Kas tagad?" Es nopūšos, kad jau otro reizi šodien pie durvīm kāds pieklauvē.

Šoreiz sieviete ir īsa auguma un kaulaina. Viņai arī ir sirmojoši mati un viņu es atpazīstu uzreiz.

"Mammu?" mana balss ir nedroša.

... Un jūs jau varat iedomāties, kas notiek tālāk.

Paldies jums.