aizved mani mājās | ✔

v | Brīvība

Kad es bez skaņas noeju lejā pa kāpnēm, Džeiks sēž uz viesistabas dīvāna. Viņš man uzsmaida kad redz, ka es minstinos kāpņu apakšā ar roku joprojām uz margām.

"Nāc, apsēdies, ja gribi. Estere un Mitčš aizgāja pēc vakariņām," viņš paskaidro. Es apsēžos viņam blakus uz dīvāna, atstājot pietiekamu atstarpi starp mums. Lai vai cik viņš rūpējas par mani, man tāpat ir nedaudz bail.

"Paldies" es saku. "Par visu. Tu esi tik jauks pret mani kad knapi mani pazīsti."

"Mar, es zinu, ka tu esi bijusi cauri ellei," Džeiks saka. "Mēs abi esam citi cilvēki. Daļa no manis nomira, kad tu pazudi. Es vienmēr teicu, ka darīšu jebko, lai tevi atgūtu un- un tagad tu esi šeit un es nevarētu būt laimīgāks."

Es viņu apskauju un aizmirstu par to, ka man nepatīk, ka mani aiztiek.

"Es tevi pazaudēju," viņa balss dreb, seja noslēpta manos matos. "Es tevi pazaudēju tik ātri, tu vienkārši biji prom. Un tad tavi vecāki aizbēga un likās, ka es tevi pazaudēju atkal."

"E- es centos izbēgt, tā bija mana vaina," es drebu un daru visu, lai pārstātu raudāt.

Apskāviens ir visvairāk fiziskais kontakts, ko es spēju atcerēties. Mēs esam sabrukuši viens pret otru, manas rokas izmisīgi pieķērušās viņam.

"Nē," viņš sagrābj manus plecus un uzlūko mani. "Viņš to izdarīja jo bija slims, psihopātisks. Viņš gribēja tevi salauzt un to arī izdarīja. Viņš lika tev domāt, ka tava ģimene ir mirusi. Nekas no tā nav tava vaina."

"Es tev gribu ticēt," es saku. Es gribēju ticēt arī Krejam un Andersonei, kad viņi to teica.

"Es to atkārtošu. Es to atkārtošu līdz tu man ticēsi, jo tā ir taisnība. Man likās, ka es tevi vairs nesatikšu, bet tev viss labi," viņš iesmejas.

"Viņš lika man aizmirst," es atzīstu. Man nav ne jausmas, kāpēc to stāstu. "Bet es neaizmirsu tevi. Es neatceros visu, bet ir atsevišķas detaļas."

Džeiks mirkli skatās uz mani pirms atkal apskauj.

Mēs esam gandrīz savilkuši sevi kopā kad atnāk Estere un Mitčš. Mēs ēdam Ķīniešu ēdienu no kartona kastītēm kamēr skatamies televizoru.

Es uzzinu, ko Estere un Mitčš dara.

Viņš ir vēstures un mūzikas skolotājs netālā vidusskolā, Estere ir ārste.

Es pazinu Esteri, to es zinu. Bet es viņu neatceros un tas sāp. Es gribu runāt ar viņu kā agrāk, lai vai kā tas bija. Lai viņa nebūtu tik izmisusi.

Paliek vēls. Estere aiziet gulēt pirmā, bet Mitčš neiztur diez ko ilgāk. Viņš miegaini pasmaida pirms pieceļas un aiziet uz savu guļamistabu.

Džeiks paskatās rokaspulkstenī. "Ir gandrīz viens," viņš saka.

"Es neesmu bijusi nomodā tik ilgi," es saku. "Cikos man tagad jāiet gulēt?"

"Kad vēlies. Kad esi nogurusi," viņš izstiepj rokas virs galvas. "Neviens tevi šeit nekontrolēs. Tas, pie kā tu vēl neesi pieradusi, ir brīvība."

Es to apdomāju. Brīvība ir vārds, ko es neesmu pielietojusi attiecībā pret sevi ilgu laiku. Es piederēju Kristoferam.

Varbūt es varētu sadzīvot ar brīvību. Varbūt es varētu mēģināt.

"Man ir bail, ka es rīt pamodīšos un tas būs kaut kāds sagrozīts sapnis," Džeiks saka.

"Man arī," Es nopūšos.

***

Es pamostos panikā, ar rokām apklājusi seju. Mani ceļgali ir pievilkti man klāt un es drebu aukstos sviedros.

Kristofers bija atpakaļ. Tas bija pārbaudījums. Es biju atpakaļ kastē. Es kliedzu. Viņam rokās bija josta.

Es esmu nospērusi segu no sevis.

Kad manas acis aprod ap nelielo gaismu, man vajag mirkli lai atjēgtos, ka neesmu ne pagrabā, ne slimnīcā, bet gan otrā valsts malā, drošībā.

Istabā nav gluži tumšs. Pulkstenis rāda, ka ir gandrīz seši.

Es pieceļos sēdus un cenšos nomierināt savu elpošanu. Es pieceļos kājās un atveru aizkarus. Es tik ilgi neesmu redzējusi ne saullēktu, ne saulrietu, ka gandrīz aizmirsu, kā tas izskatās. Logs tajā pagrabā bija uz ziemeļiem.

Durvis atveras un es apmetos rinķī. Džeiks tikai stāv un skatās uz mani. Es lēnām pieeju pie viņa un saņemu viņa seju rokās, daļēji pārbaudot, vai viņš ir īsts un daļēji apliecinot, ka es esmu īsta.

"Tas nav sapnis," viņš pasmaida. Es pasmaidu pretī un cenšos iegravēt katru viņa detaļu sev prātā.

"Tev viss labi? Tu izskaties pārbijusies," viņš saka, nolūkodams mani. "Kāpēc tu drebi?"

"Murgs. Man tagad viss labi," es saku, ļaudama rokām nokarāties gar sāniem. Viņš pamāj ar galvu vienreiz pirms ievelk mani apskāvienā.

"Lilita man pateica par kasti," viņš saka.

"Man viss labi," es palieku pie sava.

"Mēs varam dabūt brokastis un tad aizbraukt uz veikalu, nopirkt to, ko aizmirsām." Džeiks ierosina un es pamāju ar galvu.

Man turpmākajā laikā ir daudz murgi. Estere saka, ka tas ir dēļ izmaiņām, ko pieredzu.

Es uzzinu, ka tagad esmu Malibū, Kalifornijā un biju Detroitā, Mičiganā. Es nemaz neapjēdzu cik tālu tas ir, līdz Džeiks man parāda to kartē savā telefonā. Mičigana nav diez ko tālu no Ņujorkas, kur mēs uzaugām.

Nākamās dažas dienas Džeiks un es pamatā paliekam mājās. Viņš man iemāca rīkoties ar televizoru un DVD atskaņotāju. Es gandrīz varu atcerēties vienu no Pirms tam. Džeiks man saka, ka man ir jāredz ļoti daudz filmas. Plaukts zem televizora ir pilns ar diskiem.

Mēs skatamies filmas katru nakti. Pamatā šausmu. Reizēm Mitčš un Estere pievienojas, bet viņa pārbīstas un aizmieg filmas vidū un Mitčš par visu smejas, it īpaši par Esteres reakcijām, reizēm mēs skatamies divatā.

Es atklāju, cik ļoti man patīk gatavot. Es palīdzu Esterei virtuvē katru vakaru. Viņa saka, ka man ir talants. Džeiks man stāsta, ka es agrāk dievināju kulināriju.

Vienreiz Džeiks aiziet uz apmēram pusi dienas. Viņš saka, ka ies uz veikalu, bet es atsakos pievienoties. Viņš tikai man uzsmaida un vaicā, vai es kautko vēlos. Es atbildu, ka nē. Vēlāk viņš atnāk ar popkornu, divām saldētām picām un nenormāli daudz šokolādi un konfektēm.

Mēs visi sēžam uz viesistabas grīdas un ēdam saldumus. Viņi uzstāj, lai es vismaz nogaršoju visu. Es esmu droša, ka man ir cauri vismaz trīs zobi, kad esam beiguši ēst, bet es par to daudz nedomāju un arī smejos.