aizved mani mājās | ✔

viii | Mīlestība

YouTube atskaņošanas saraksts (arī manā profilā) :

http://www.youtube.com/playlist?list=PLv3b5zKmVl9-wtIpawKDz2WRKQCrXsJAe

Alīsija apskauj visus un pasaka man, ka bija jauki ar mani iepazīties. Pēdējo viņa apskauj Mitču. Viņi mirkli apskaujas.

"Atā," viņa saka, ejot uz durvīm.

"Atā, mās. Mīlu tevi," Mitčš uzsauc.

Auksta un nepatīkama sajūta iesēžas manā vēderā. Mitčš pasaka ar labu nakti. Estere, Džeiks un es skatāmies vēl vienu filmu, bet es nespēju koncentrēties. Es jūtos slikti, nobijusies un noskumusi. Man ir smacējoša vēlme doties mājās, bet es nezinu, kur tas ir. Man šī vieta likās droša, bet vairs ne, un es nezinu, ko man iesākt.

Filma beidzas. Estere aiziet uz savu istabu un Džeiks un es augšā pa kāpnēm.

Es apsēžos uz savas gultas malas un viņš kavējas durvīs.

"Kas noticis?" Džeiks vaicā.

"Nāc iekšā, aizver durvis, lūdzu," es saku, joprojām skatīdamās uz grīdu.

"Es ne..." es nopūšos, meklēdama vārdus. Es jūtos sagrauta, itkā paklājs būtu izrauts no grīdas man zem kājām. Džeiks apsēžas man blakus un iedod man savu roku ar plaukstu uz augšu klusā piedāvājumā. Es izpinu savus pirkstus cauri viņa.

"Nesteidzies. Tu zini, ka man vari teikt jebko,"

Vai es varu? Es nespēju saprast sajūtu savā vēderā, panika, varbūt?

"Mitčš," es mēģinu iesākt.

"Viņš kaut ko izdarīja?" Džeiks sarauc uzacis.

"Nē," es saku un izdomāju izmantot citu taktiku. "Alīsija."

"Jā?"

"Viņš taču izturas labi pret viņu, vai ne?"

Es vēroju viņa reakciju.

"Protams, viņi ir brālis un māsa. Kas noticis?"

Es iesmejos, bet tas izklausās vairāk pēc sēciena.

"Cilvēki nav kā Kristofers, Marisa," Džeiks saka.

"Viņš teica, ka mīl viņu," es saku, tagad jau drebēdama. "Kad viņa gāja prom."

"Protams. Tu zini, kāds viņš ir. Viņš nekad nespētu nodarīt pāri kādam, ko mīl. Viņi ir ģimene," Džeiks saka.

"Ģimenes nemīl viena otru," es saku aizžņaugtā balsī. Viņš saspiež manu roku.

"Par ko tu runā?"

"Mana ģimene mani nemīlēja," es saku, mana balss neizklausās pēc manis.

"Protams, ka mīlēj-"

"Nē!" Es paceļu balsi, uzraujoties kājās un atlaižot viņa roku. Viņš nedaudz salecas un vēro mani. Mans vēders liekas savilcies mezglos un pleci smagi. "Nē, nē, viņi mani nemīlēja! Nekad nebija mīlējuši!"

Džeiks paskatās uz mani ar ieplestām acīm. "Marisa, par ko tu runā? Viņi tevi mīlēja-"

"Nē!" Es nosēcos un izbraucu roku cauri matiem. Viņam ir jāsaprot. "Viņi nekad neizturējās pret mani tā kā viņš! Ar viņiem nekad nebija sodu!"

Viņš turpina blenzt uz mani. Mana sirds joņo un es nespēju valdīt elpošanu.

"Viņi nekad neizmantoja jostu vai kasti, viņš mani mīlēja! Viņš vienmēr tā teica!" Es jau raudu. Es paslēpju seju rokās. Ja viņš neredzētu mani raudam, varbūt nebūtu tik dusmīgs. "Viņš vairākas dienas turēja mani badā un teica "es to daru tikai tāpēc, ka mīlu tevi". Viņš mani mīlēja un tāpēc darīja visas tās lietas."

Džeiks noliec galvu. Es gribu redzēt viņa seju. Es nespēju saprast, kas notiek manā un viņa prātā. Es jūtos kā pārāk cieši savilkts diegs, gatava pārplīst kuru katru mirkli.

Viņš pieceļas kājās. "Es tevi apskaušu," viņš brīdina un es truli pamāju ar galvu. Viņa rokas ir man apkārt un viņš mani tur ciešāk kā jebkad agrāk. Es aptinu rokas viņam apkārt par spīti tam, ka esmu dusmīga, noskumusi un nobijusies.

Es jūtu viņa asaras uz sava kakla. Es esmu pieķērusies viņa mugurai. Man liekas, ka es slīkstu.

"Viņš tevi nemīlēja," Džeiks saka. Es nereaģēju. "Tas nebija nekas pat tuvu mīlestībai."

Es nedaudz saraujos pie vārdiem. "Nāc, apsēžamies," viņš saka un mēs apsēžamies uz gultas malas.

"Marisa, tas, ko viņš darīja, bija tik nepareizi," viņš saka. Viņš to jau ir teicis. "Tā nebija mīlestība. Viņš bija cietsirdīgs un briesmīgs cilvēks. Manuprāt, viņš pat nespētu mīlēt kādu. Bet tava ģimene? Viņi tevi mīlēja neizsakami daudz. Viņi nebeidza tevi meklēt līdz tam ugunsgrēkam."

"Viņi mani meklēja?" Es vaicāju, sagrauta. Kristofers man to neteica. Viņš atkārtoja, ka es piederu tikai viņam un visiem citiem ir vienalga par mani.

"Protams! Viņi gāja uz iecirkni gandrīz katru dienu, tava māsa un brālis runāja ar visiem, kuri tevi pazina. Viņi nebeidza tevi meklēt vismaz divus gadus, līdz tam ugunsgrēkam. Viņi tevi tik ļoti mīlēja. Mīl joprojām, lai vai kur ir. Kad mēs bijām mazi, es atceros," viņš nokremšļojas. Es iedomājos, cik viņam ir grūti par to runāt.

"Tavs tētis vienmēr tevi pārmeta sev pār plecu un grieza rinķī. Tu vienmēr kliedzi un siti viņam pa muguru. Velns, kā tev tas riebās. Vismaz tu tā teici. Man liekas, ka tev patika. Un tu ar savu brāli skrējāt, kurš pirmais, pa visu ielu. Viņš tev ļāva uzvarēt, bet beigās nevarēja tevi panākt."

Es paskatos uz bildi, kas stāv plauktā. Tā ir mīlestība? Laime?

"Es viņus mīlēju, vai ne?" Es prasu.

"Jā," Džeiks atbild.

"Un tu? Tu mīli mani?"

"Vairāk par jebkuru," viņš nedaudz pasmaida.