aizved mani mājās | ✔

x | Prāts

Džeiks apsēžas man blakus uz gultas malas. Viņš izskatās noguris. Es jūtos slikti, ka turu viņu nomodā tik vēlu naktī.

"Es domāju par to, ko tu vakar teici," viņš paziņo. "Par to, ka tev liekas, ka nevari neko teikt. Es piezvanīju Detektīvam Krejam. Viņš man iedeva Lilitas Kortnijas numuru. Atceries viņu?"

Es pamāju ar galvu.

"Nu, un viņa man iedeva savas paziņas numuru. Anna Davenporta, viņa ir psiholoģe, viņa strādā divdesmit minūšu brauciena attālumā. Lilita teica, ka tev palīdzētu tas, ja tu runātu ar viņu. Ko teiksi?"

Es to apdomāju. Bija jauki runāt ar dakteri Kortniju, viņa man palīdzēja.

Viņš man dod izvēli. Kristofers tā nekad nedarīja. Kad es dzīvoju tur, es nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad man deva izvēli. Tagad, pēdējās nedēļās, kad es esmu šeit, visi man vienmēr dod izvēles.

"Labi," es beidzot saku.

Viņš man iedod pelēku kladi cietos vākos. "Man likās, ja tu pierakstīsi atmiņas, tas palīdzēs," Džeiks saka un es viņam uzsmaidu pirms viņu apskauju.

Tajā vakarā Džeiks un Mitčš aiziet gulēt agri, kā parasti.

Es daļēji atceros skolu - es spēlēju basketbolu. Biju populārā meitene, kuru apbrīnoja. Estere teica, ka visi bija sagrauti, kad pazudu.

Esteres kājas ir pārmestas pāri manām, viņa guļ uz dīvāna. Mēs skatāmies filmu par pasaules galu, kur pēdējais palikušais vīrietis cenšas kādu sasniegt. Viņa teica, ka mēs to agrāk kopā skatījāmies.

"Ēdam saldējumu?" Viņa pēkšņi vaicā, kad uz televizora ekrāna iet beigu titri. Es palūkojos uz viņu un samirkšķinu pirms pamāju ar galvu. "Ir gandrīz pusnakts. Reizēm es neciešu Kalifornijas karstumu."

Viņa atver saldētavu. "Mums ir piparmētru un šokolādes," Estere paziņo un kaut kas manī iedegas. "Kuru tu gribi?"

"Piparmētru, lūdzu," es atbildu, apsēžoties pie galda. Viņa mirkli mani vēro, itkā gribētu kaut ko teikt, bet izdomā pret to.

Viņa ieliek mums abām saldējumu un apsēžas man blakus. Man ir prieks, ka sēžu, jo man no atmiņām reibst galva.

"Mēs sēdējām aiz manas mājas," es saku, nedaudz bakstīdama saldējumu ar karoti. Estere ir pārstājusi ēst un cieši skatās uz mani. "Bija nežēlīgi karsti. Kaut kas notika ar kaut kādu puisi, un tas nebija labi. Tu nebeidzi raudāt. Pēc skolas mēs atnācām uz manu māju. Es nezināju, ko teikt un izņēmu saldējumu. Mēs katra apēdām kilogramu piparmētru saldējuma. Es pēc tam izvēmos uz batuta, mans tētis bija dusmīgs, bet mēs smējāmies. Tu paliki pa nakti un mēs noskatījāmies trīs kaut kāda seriāla sezonas un tad gulējām līdz nākamajam vakaram."

"Tu to atceries?" Viņa klusi vaicā. Viņa raud. Es pamāju ar galvu un pasmaidu.

"Es ne... tu sāc kaut ko atcerēties?" Estere turpina prasīt.

"Pamatā detaļas šur un tur, bet jā. Tev piestāv melni mati,"

Viņa iesmejas un pabīda savu krēslu, lai mani cieši apskautu.

***

Džeiks ar pēdu sit pa koka grīdu. Mēs abi sēžam klusēdami. Viņš ir uztraucies, bet es jūtos savādi mierīga. Es nesaprotu, kas notika, pa ceļam mašīnā mēs runājām un viņš likās atslābis. Tad, kad mēs ienācām uzgaidāmajā telpā, viss uz klikšķi izmainījās. Viņš tikko stāvēja man blakus un vēroja, kā es aizpildu dokumentus reģistratūrā.

Es knibinos ap somas lenci. Tajā ir telefons, lādētājs, klade un maks. Makā ir ID karte un apdrošināšanas polise.

"Tu streso," es atzīmēju un viņš palūkojas uz savu kreiso pēdu, kas nav pārstājusi kustēties.

"Piedod. Es nezinu, kāpēc," Džeiks atbild. Es uzlieku savu roku virs viņa pirms viņš var saņemt manu.

"Es ceru ka tu zini, cik daudz esi man palīdzējis. Paldies," es saku. "Par visu."

"Tevis dēļ jebko,"

Durvis atveras un iznāk sieviete. Viņa ir gara auguma, ar nosauļotu ādu un blondiem, skruļļainiem matiem. Viņai uz deguna ir brilles, kas liek viņas brūnajām acīm izskatīties milzīgām. Viņa ir nedaudz vecāka, varbūt Kristofera vecumā.

"Jūs laikam esat Džonatans un Marisa," viņa pasmaida. "Es esmu Anna Davenporta, sauciet mani vienkārši par Annu."

Džeiks pirmais paspiež viņas roku, tad es. Es esmu pārsteigta par to, cik mierīga esmu.

Kabinetā ir trīs krēsli - šūpuļkrēsls, klubkrēsls un vienkāršs koka krēsls ar mīkstinājumiem.

"Lūdzu, apsēdies, kur vēlies," Anna saka.

Es apsveru iespējas. Klubkrēsls izskatās milzīgs, itkā es tur varētu noslīkt. Šūpuļkrēsls ir pārāk... brīvs, laikam jau.

Galu galā es apsēžos uz koka krēsla, pārlocījusi vienu kāju pār otru. Es pārlaižu ātru skatienu telpai, knibinādma ienadžus. Es ievēroju viņas skatienu uz manām rokām.

"Atvainojiet," Es uzreiz salieku rokas klēpī. "Man nevajag knibināties."

"Kas tev tā teica?" Anna vaicā.

Kristoferam riebās, kad es knibinājos. Viņš teica, ka tas lika man izskatīties vēl dumjākai. Viņš mani brīdināja un brīdināja, un galu galā bija beidzis brīdināt. Es atceros troksni, kad pirmais pirksts tika atlauzts. Skaņa bija skaļāka, kā es gaidīju. Pārējos noslāpēja mana kliegšana. Mani pirksti bija nelietojami, izkropļoti vairākus mēnešus. Sliktāk par jebko, kas tur notika.

"Tev nav ne par ko jāatvainojas," Anna paliecas uz priekšu, elkoņus atbalstīdama uz ceļgaliem. "Vai tu zini kādēļ cilvēki knibinās, Marisa?"

Es pakratu galvu.

"Tas ir tāds kā spriedzes novadīšanas mehānisms. Vai nu kāds bungo ar pirkstiem, virpina matus ap pirkstu, krakšķina dūres. Tas izrāda to, ka esi nobijies, dusmīgs vai uztraucies," Anna skaidro.

"Džeiks tricina kāju," es saku.

"Jā, tas arī ir viens veids," viņa pasmaida. "Es varu iedomāties, ka tu uztraucies. Bet, manuprāt, tev padodas iepazīties ar cilvēkiem. Kā būtu, ja mēs viena otru iepazītu labāk?"

Es pamāju ar galvu, jau juzdamās labāk.

"Labi. Mani sauc Anna, man ir 56 gadi. Es uzaugu Malibū, man ir vīrs Olivers, suns Paskals un divas meitas - Eimija un Lorēna. Pastāstīsi man par sevi?" Viņas sejas izteiksme ir zinātkāra.

Es mirkli apdomājos.

"Es uzaugu Manhetenā," es lēnām iesāku. "Man ir 20 gadi. Es agrāk spēlēju basketbolu. Es piecus gadus dzīvoju ar Kristoferu."

"Ļoti labi," Anna pasmaida. "Vai tu vari pateikt, kāds Kristofers bija?"

"Itkā garš. Ne tik garš kā Džeiks. Viņam bija tumši brūni mati, bet tie sirmoja," es aprakstu, pārbraucot īkšķi pāri rētai uz savas plaukstas virspuses.

"Vai tev patika ar viņu dzīvot?" Anna prasa.

Vai man patika? Viņš man deva ēst, deva apģērbu. Tur bija drošība.

"Es... Nē. Visi man ir teikuši, ka viņš izturējās briesmīgi. Bet kamēr es biju tur, viņš man lika visu aizmirst. Tikmēr viņš bija viss, ko zināju. Es zinu, ka tas ir sagrozīti, bet man reizēm viņš pietrūkst."

Es to nevienam nebiju teikusi. Tas neliekas reāli, līdz es to tikko pateicu skaļi.

"Tā ir taisnība, ka viņš izturējās briesmīgi. Bet tev arī ir sava taisnība, viņš bija viss, kas tev bija,"

Es viņai parādu kladi.

Nākamo nedēļu laikā es turpinu apmeklēt Annu Davenportu. Viņa man palīdz vairāk, kā jebkurš ir spējis.