aizved mani mājās | ✔

xx | Pietiekami

Nākamās vasaras nedēļas, ieejot rudenī, es pavadu ierakusies grāmatās un kladēs, un reizēm ar Džeika datoru man priekšā. Mitča draudzene, Isla, man pievienojas, kad var. Sestdienās un svētdienās Mitčš man pievienojas.

Oktobra vidū man piezvana detektīvs Krejs. Viņi beidzot ir gatavi nojaukt nozieguma vietu, viņš saka. Māju bija pārņēmis štats un ir laiks to nojaukt. Tā līdz šim ir bijusi liela piesaistes vieta vandāļiem. Viņš vaicā, vai es to gribu redzēt vēl pēdējo reizi.

Es nezinu kādēļ es gribu. Varbūt man šķiet, ka, ja vēl pēdējo reizi redzēšu to istabu, kura bija cietums, es beidzot varēšu turpināt savu dzīvi. Varbūt murgi beigsies. Es varētu būt īsts cilvēks.

Tādēļ es piekrītu. Džeiks arī grib doties līdzi un es esmu pateicīga, jo neesmu droša, ka tikšu tam cauri bez viņa. Tikai īss ceļojums: četras dienas Detroitā un tad atpakaļ mājās.

Lidojums lidmašīnā ir ilgs. To es atceros no iepriekšējās reizes, bet šoreiz es nespēju aizmigt. Mans ķermenis dreb no nemiera. Es knibinos ap saviem pirkstiem līdz Džeiks saņem manu kreiso roku un tur to cieši. Es košļāju savu apakšlūpu un skaitu savus sirdspukstus līdz man liekas, ka nojūgšos, ja netikšu nost no sasodītās lidmašīnas.

Detroitā ir auksts. Es uzvelku pelēko mēteli, ko paņemu no kofera un pārvelku kurpes uz zābakiem.

Mēs izīrējam mašīnu un braucam uz policijas iecirkni, kur mani aizveda pēc tam, kad biju tikusi ārā no tās mājas. Es īsti neatpazīstu ēku vai cilvēkus tajā. Es nezinu kādēļ domāju, ka atpazīšu. Doktore Davenporta teica, ka es biju traumēta un viņu pārsteidza tas, cik daudz atcerējos no tās dienas.

Mēs satiekam Kreju un Andersoni intervijas istabā, kas nemaz nelīdzinās tai, kurā mani ieveda martā. Es atceros metāla galdu, spoguļstiklu un rokudzelžus zem galda. Šī istaba liekas mājīga - tai ir koka paneļi uz sienām, liels rakstāmgalds, vairāki mīksti krēsli un krēmkrāsas dīvāns iebāzts stūrī.

Mēs piekrītam vispirms apskatīt māju un tikai tad runāt pārējo.

Brauciens ir īss. Džeiks un es sēžam matēti melnās mašīnas aizmugures sēdekļos. Viņa roka ir uz mana ceļgala. Mēs pabraucām garām fermai, kur Alens dabūja pienu. Izskatās, ka fermeris ir pārvācies. Logi ir tumši, nekur nav dzīvnieku.

Māja izskatās daudz mazāka, kā es to atcerējos. Baltā krāsa ir noklāta krāsu, dubļiem un velns vien zin ko vēl. Ar sarkanu grafiti uz sienas pa kreisi no durvīm ir uzrakstīts DEDZ ELLĒ. Citi lamuvārdi izkaisīti pār sienām. Pār durvīm un lieveni ir policijas lenta.

Krejs ieiet mājā pirmais. Iekštelpas ir tādas pašas, kā atceros. Zaļie paklāji un vecās, puķu raksta tapetes. Tā izskatās gluži tāpat, kā pēdējo reizi to redzēju, tikai putekļaināka, netīrāka.

Džeiks uzliek roku uz manas muguras. "Man viss labi," es saku.

Tajā pagrabā ir elle, elle kurā es dzīvoju piecus gadus. Elle, kas manā prātā bija sagrozīta kā droša un elle, kuru es viņam ļāvu padarīt par elli, un nemaz necentos pamest. Es noeju pa kāpnēm, visu laiku pieķērusies margām. Es atkal liekos savilkta pārāk cieši.

Pagrabs ir mazāks, kā atceros. Tas, kas reiz bija cietums un visi mani ļaunākie murgi, ir tikai mazs, nepabeigts pagrabs. Tas nav tik tīrs, kā man tas bija jāuztur. No gultas ir pazudusi sega, spilvens un palags, kā arī stikla lauskas. Krēsls, kā es to nometu, tur ir arī palicis un izsistais stikls telpā laiž vēsu, mitru gaisu. Uz malējās lauskas ir arī apkaltušas asinis no tā, ka es sagriezu roku. Kumodes atvilktnes ir atrautas un drēbes ir prom. Visu noklāj putekļu kārta, kas īsti nav putekļi.

Es pagriežos un saraujos tik ļoti, ka sabrūku pret Džeiku, kurš stāv aiz manis. Viņš mani noķer un notur kājās. Es pagriežos pret viņu un aizveru acis uz mirkli.

"Kāpēc tas ir šeit?" Es prasu. Mana balss ir dreboša.

"Tā bija svarīga izmeklēšanas daļa. To sadedzinās ar pārējiem pierādījumiem," Andersone atbild.

Es mirkli nolūkoju kasti. Arī tā ir mazāka, kā atceros. Es aizveru acis un atliecos pret Džeiku. Viņa rokas ir man apkārt un es jūtu viņa zodu virs savas galvas.

No augšstāva atskan troksnis. Es atraujos no Džeika un paceļu galvu, savācot sevi kopā.

"Tas laikam ir Nikolas," Andersone saka.

"Alena dēls?" Džeiks prasa. "Ko viņš te dara?"

"Mēs viņam piedāvājām pēdējo reizi apskatīt šo māju. Tā bija viņa tēva māja," viņa skaidro. "Mēs to pašu piedāvājām Amēlijai, bet viņa atteica."

Krejs ir uzgājis augšstāvā, Andersone stāv pie kāpnēm.

"Mazāka, kā atceros," es saku. Džeiks skumji nolūko nelielo telpu. "Reizēm nebija tik slikti... par ko es runāju, te bija briesmīgi."

Es paskatos uz gultu. Daļa no manis grib apsēsties un atcerēties bezmiega naktis, naktis, kad Alens pieķēdēja mani pie galvgaļa. Man ir bail uz tās apsēsties, bail atcerēties naivumu un bezprāta paklausību, kas tika ar gadiem manī iedzīta. Tā nav mana gulta. Mana gulta ir manās mājās, tur kur es dzīvoju ar Džeiku un savu ģimeni.

"Ko tu šeit dari?"

Es nedzirdēju, ka viņš pienāk. Es paskatos, kā viņš atnāk un apstājas man blakus. Viņa mati ir kastaņbrūni un viņš ir tikai dažus centimetrus garāks par mani. Viņš ir diezgan tievs, ar tumšām acīm.

"Es atnācu apskatīties uz istabu pēdējo reizi," es atbildu. "Tu laikam esi Nikolas."

"Un tu esi tā pēdējā meitene, ko viņš paņēma," viņš paziņo. Vīrietis sevi neiepazīstina, bet sejas vaibstu līdzība padara to neiespējamu viņam būt kādam citam. "Kādēļ tu? Es biju viņa dēls, bet tu..." 

Džeiks gandrīz liecas uz priekšu, bet es sagrābju viņa roku, klusībā sakot, ka par to parūpēšos. 

"Es negribēju, lai mani izvēlas," es iesāku. "Šajā pagrabā mani turēja piecus gadus. Pie tās gultas man sita ar jostu, līdz es asiņoju. Tur, pie tās izlietnes, manu galvu turēja zem ūdens. Un tajā kastē mani turēja vairākas dienas no vietas bez ēdiena, līdz viņš salauza manu prātu. Es centos panākt tikai to, lai viņš mani palaiž. Tā vietā viņš centās nogalināt manus vecākus."

"Tu melo," Nikolas blenž uz mani. "Es par to lasīju avīzē. Tas bija ugunsgrēks. Tagad tu centies to uzvelt uz mana tēva, itkā ar tavu sadirsto nolaupīšanas stāstu nepietiktu."

"Es zinu, ka ir smagi to pieņemt. Tavs tēvs bija aukstasinīgs neradījums un es esmu pateicīga par katru dienu, ko viņš pavada cietumā."