aizved mani mājās | ✔

xvi | Atpakaļ

Anna paaugstina manu zāļu devu. Viņa saka, ka tas ir nedaudz par agru, kā viņai būtu paticis, ka parasti viņa pacientiem patur mazāko devu veselu mēnesi pirms sāk domāt par devas maiņu, bet mana panikas lēkme viņu uztrauca. Es īsti negribu uzņemt vairāk zāles, bet es negribu arī panikas lēkmes. Es arī negribu viņu redzēt kā savu terapisti. Es negribu darīt neko.

Bet man kaut kas ir jādara. Tādēļ Alīsija man piedāvā darbu. Viņai pieder neliela antīka grāmatnīca netālā braucienā no mājas. Es cenšos atteikties, bet viņa uzstāj. Estere un Mitčš piekrīt, ka man jāiet ārā no mājas. Viņiem taisnība, es esmu iesprostota. Es iesprostoju sevi.

Nākamo nedēļu es pavadu dienas ar Alīsiju un viņas kolēģi, Robinu. Viņi ir ļoti jauki un man parāda apkārt grāmatnīcai. Robins man paskaidro, kur ir kāda žanra grāmatas.

Grāmatas spēj mani ievilkt citā pasaulē - Pirms tam manā istabā bija pilns plaukts ar fantastiku un kriminālromāniem.

Es vai nu izkravāju grāmatas no kastēm, tās sakārtoju plauktos, vai strādāju pie kases aparāta. Tas ir nedaudz biedējoši, bet es pierodu.

Robinam ir vislipīgākie smiekli, kādus esmu dzirdējusi.

Viņi abi ir ļoti laba sabiedrība.

Man nedēļas beigās samaksā algu. Es naudu glabāju savā makā. Alīsija gandrīz katru vakaru ēd vakariņas mūsu mājā.

***

Alīsija man nogriež matus otrā stāva vannasistabā. Viņa gāja modes un stila vidusskolā, es viņai uzticos.

"Cik garus tu gribi?" Viņa vaicā kad mani mati ir izķemmēti taisni man pār muguru. Es pielieku roku nedaudz pāri plecam.

"Šeit?" Viņa vaicā, pielikdama šķēres un es atbildu apstiprinoši.

Viņa nogriež lielāko daļu manu matu un tad pielīdzina tos. Man patīk, kā tie izskatās. Es līdz šim sevi nevarēju iedomāties ar īsiem matiem.

Mēs ēdam picu vakariņās. Pēc vakariņām es uzeju uz savu istabu. Es brīdi gribu vienkārši pasēdēt viena.

Es ieeju dušā un kavēju laiku divas reizes izmazgājot savus nu jau salīdzinoši īsos matus. Es noslaukos, bet nepūlos žāvēt matus. Tā vietā es tos tikai izbužinu ar dvieli līdz tie ir mitri. Es uzvelku pidžamas šortus un īso kreklu. Kad es ieeju savā istabā, es nemaz nepūlos slēgt gaismu.

Es gluži neaizmiegu. Māja ir lielākoties klusa, bet es dzirdu kustību un klusinātas balsis lejas stāvā. Es domāju, vai man noiet atpakaļ lejas stāvā, bet nospriežu, ka esmu pārāk nogurusi. Ja kādam vajag mani, tas cilvēks atnāks un pasauks mani. Varbūt es to nemaz negribu. Rīt man nav jāiet uz darbu. Varbūt es gribu gulēt visu nakti, visu dienu rītdien un arī visu nākamo nakti, un atstāt pasauli uz kādu laiciņu.

Es pagriežos, lai mana mugura ir pret durvīm un cenšos izslēgt skaņas no savas apziņas. Galu galā tās noklusinās un es aizmiegu, un atkal pamostos. Pie durvīm ir klusa klauvēšana - vai arī es sapņoju. Es nepūlos kustēties.

Es nemaz īsti nedzirdu durvis atveramies, bet jūtu, ka gulta man blakus ieliecas. Svars izkustas un izlīdzinās. Un uz mana vidukļa ir roka. Manas acis atsprāgst un es apmetos rinķī, izbiedēta.

"Mar," viņš klusi saka. Es tikai blenžu uz viņu, manu izbīli nomaina šoks.

Viņš izskatās savādāk, kā atceros. Tumsā viņš izskatās pārguris un tievs. Es domāju, cik daudz svaru viņš ir nometis. Viņa mati ir izjaukti.

"Džonatan," es klusi saku. "Tu esi atpakaļ."

"Jā," viņš atbild un es pāris reizes samirkšķinu. Džeika roka atkal ir uz mana vidukļa. "Un tu zini, cik ļoti man riebjas, ka tu mani tā sauc."

"Es jau to sapņoju vienreiz," es atzīstu. Tas nebija reāli.

"Tas ir pa īstam," viņš atbild. Viņa roka ir silta un liekas, ka tur mani pie zemes. "Es esmu mājās."

"Es tev gribu ticēt," es saku.

"Tad tici man," viņš atbild.

"Kur tu biji?" Es vaicāju. Es jūtos nedaudz pazemota par savu atvieglojumu. Viņš ir šeit. Bet viņš aizgāja.

"Mājās," Džeiks atbild. "Es biju Ņujorkā, pie vecākiem."

"Tu aizgāji," no manis, es gribu piebilst. Tu aizgāji no manis. Man viņu vajadzēja un viņš tur nebija. Es viņam visu pateicu un viņš aizbēga.

"Man žēl," viņš saka.

"Ar to nepietiek," es iebilstu. Es gribu pastiept rokas, bet tā vietā tās saņemu zem sava zoda. Mūsu ceļgali saskaras. "Nožēlot nav pietiekami. Tu neko neteici un vienkārši pazudi. Tev nav ne jausmas, ko tas man izdarīja."

"Man ir tik sasodīti žēl," viņš atkārto. "Man to nekad nevajadzēja darīt. Es pārbijos un aizbēgu, nevis mēģināju visu savest kārtībā."

"Vai tad tev neliekas, ka es arī reizēm gribu aizbēgt?" Es pieprasu, jau raudādama. "Man arī ir bail. Viss ir tik savādāks. Itkā es būtu nokavējusi divdesmit gadus, nevis piecus. Tā ir kā nākotne, ko man likās, ka neredzēšu. Cilvēki ir laipnāki un ļaunāki vienlaicīgi un man no tā reibst galva. Es nevaru uzticēties nevienam, vai pat viena iziet no mājas."

"Es zinu," viņš izgrūž. "Es esmu tik dumjš, Marisa. Man žēl."

Es zinu, ka viņš nožēlo. Un man viņš tik sasodīti pietrūka. Es klusi pamāju ar galvu. "Kas tevi nobiedēja? Tas, ko es pateicu? Ja tas nozīmē, ka tu paliksi, es to ņemu atpakaļ."

"Nē, neņem neko atpakaļ," viņš turpina. "Tev bija taisnība par dažām lietām. Es pret tevi izturējos, kā pret to meiteni, kuru pazinu, kamēr pieaugām. Itkā, ja es pietiekami censtos, tu atkal būtu viņa. Es nemaz neapzinājos, ka to daru un tas mani pārbiedēja. Tu to pateici un man likās, ka es esmu slims, ka tā domāju. Tu to nebiji pelnījusi. Tu joprojām esi Marisa, tu joprojām esi mana labākā draudzene, pat ja mēs abi esam mainījušies."

"Bet par dažām lietām tu kļūdies," viņš turpina. Es skatos uz Džeiku, kamēr viņš virzās tuvāk, viņa džinsos ietērptās kājas sapinas ar manām kailajām, materiāls raupjš pret manu ādu. Viņa roka ir svars uz manas muguras lejasdaļas. "Tev nebija taisnība par to, ka es tevi nemīlu tagad. Protams, es mīlēju tevi, kad mēs bijām bērni. Tā bija tāda naiva mīlestība. Bet es tevi mīlu arī tagad. To, kā tu centies pasargāt visus sev apkārt. Kā tu kod sev mēlē, kad smaidi. To, cik sasodīti drosmīga tu esi. Es tevi mīlu un man žēl, ka es to sapratu tik vēlu."

Es nezinu, ko teikt. Tas ir daudz, ko dzirdēt. Es dziļi ieelpoju un cenšos visu sabīdīt pa vietām.

"Es sapņoju par to, ka tu mani skūpstīji," es nočukstu, aizvērdama acis. "Tā bija pirmā reize. Man liekas. Bija mana dzimšanas diena, man palika sešpadsmit. Bija gandrīz pusnakts un mēs sēdējām uz batuta aiz manas mājas. Bija nenormāli karsti. Tu teici, ka gribi iedot man dāvanu. Es nesapratu, par ko tu runā, jo tu man jau iedevi to kaklarotu un ādas kladi, atceries? Tu teici, ka tas ir pārsteigums un liki man aizvērt acis. Tu mani noskūpstīji."

"Es atceros," Džeiks nočukst.