aizved mani mājās | ✔

xi | Lūpas

Es lielāko daļu nakts pavadu nomodā, cīnīdamās pret murgiem un domādama par pēdējām sesijām ar Annu Davenportu. Es viņu esmu satikusi tikai trīs reizes, bet viņa saka, ka man ir liels progress. Dažas naktis, kā pagājušā, neliekas tik motivējošas.

"Atnes mums uzkodas, mums būs meiteņu diena!" Estere atbild uz jautājumu, vai kaut ko atnest no virtuves.

Mēs ēdam uzkodas un skatāmies kādu seriālu. Viņa nolako manus kāju nagus melnus un roku tumši zilus.

Apmēram četros, viņa saņem ziņu no Džeika. "Džeiks kavēsies," viņa izstāsta. "Un Mitčš tāpat nebūs mājās līdz sešiem. Es saku, ka mēs sākam bez viņiem!"

"Sākam ko?" Es saraucu uzacis, bet viņa jau pielec kājās un iet uz virtuvi. Es sekoju.

"Velns," Estere uzmet lūpu, redzot tukšu vīna statīvu. "Mums beidzās vīns. Aizbraucam pakaļ."

"Es varu palikt?" Es vaicāju, šūpojoties no pirkstgaliem uz papēžiem.

"Palikt? Kāpēc?" Viņa sarauc uzacis, jau pagrābdama savas mašīnas atslēgas.

"Man riebjas mašīna," es atzīstu.

"Bet tu brauc pie psiholoģes katru nedēļu," Estere atbild.

Jā, es braucu tur katru otrdienu. Es vienmēr ar prieku gaidu satikt Annu Davenportu, bet ar riebumu uzlūkoju braucienu mašīnā. Tas vienmēr padara mani nemierīgu, uzvilktu un man bieži paliek slikti.

"Es daudz nebraucu ar mašīnu pēc tam, kad mani nolaupīja," es paskaidroju. Estere tikai skatās uz mani. "Kad viņš mani kaut kur veda, viņš man pār galvu pārlika auduma maisu, lika man apgulties aizmugures sēdekļos uz grīdas un pārsedza man pāri segu vai brezentu. Es... es zinu, ka tas ir beidzies, bet man tāpat ir grūti pielāgoties."

Man ir karsti un manas rokas dreb. Viņa uzliek savu plaukstu virs manas.

"Piedod. Man nevajadzēja tev likt paskaidrot. Tev nekad nav jādara tas, ko negribi," Estere saka. Viņa izskatās tā itkā nožēlotu, bet viņai tādai nevajadzētu būt. Anna teica, ka neviens īsti nesapratīs to, kas ar mani notika, un tādēļ cilvēki būs zinātkāri. "Es tikai ātri nopirkšu vīnu. Tev viss būs labi vienai?"

Es pamāju ar galvu. Man sāk padoties būt vienai, vismaz uz īsu laiku. Un veikals ir tikai dažu minūšu attālumā.

"Labi," viņa man uzsmaida un paņem rokassomu.

Es apsēžos uz dīvāna un sāku slēgt televizora kanālus. Estere nav prom ilgi. Paiet varbūt piecpadsmit minūtes un viņa ir atpakaļ ar diviem lieliem, baltiem maisu.

Viņa tos noliek virtuvē un izņem tumši zaļu, gandrīz melnu pudeli. Es vēroju, kā viņa to prasmīgi atver un ielej vīnu divās glāzēs. Viņa vienu iedod man.

Es to padzeros. Alkohols ir rūgts, bet vienlaicīgi arī salds.

"Ko mēs īsti svinam?" Es pārvaicāju un Estere iesmejas.

"Tavu dzimšanas dienu," viņa atbild. Viņa noliek savu glāzi uz galda un apmet rokas man apkārt. Es akli nolieku savu glāzi un viņu apskauju.

Šodien ir mana dzimšanas diena? Es tik ilgi neesmu to svinējusi, ka man likās, ka neviens to vairs nedara. Es biju aizmirsusi, ka dzimšanas dienas ir kaut kas atzīmējams. Man ir divdesmit viens gads. 

Es izdzeru savu glāzi un Estere to atkal piepilda.

"Puiši gribēja pagaidīt, bet viņi dzīvos," viņa paziņo un saņem manu brīvo roku. "Nāc. Es tev iedošu dāvanu."

Es gribu iebilst, bet sekoju viņai uz viņas istabu. Es apsēžos uz gultas, kamēr viņa rokas pa sava skapja plauktiem. Es pabeidzu otro vīna glāzi un Estere man klēpī ieliek iesaiņotu kasti.

"Tu man jau esi devusi tik daudz," es cenšos iebilst. Mana istaba ir pilna ar dekorācijām, visas drēbes, ko viņa man ir pirkusi. Nemaz nepieminot to, ka viņi ļauj man dzīvot viņu mājā. "Es nekad to nespēšu tev atmaksāt."

"Tev nekas nav jāatmaksā ne man, ne puišiem," Estere apsēžas man blakus. "Viss, ko mēs esam devuši - tās nav dāvanas. Tās ir lietas, kas ir nepieciešamas visiem. Mājas, drošība, cilvēki, kuriem tu esi svarīga. Es ceru, ka visu skaidroju pareizi. Bet šī ir dāvana un tev nekas nav jāatmaksā. Vienkārši... pieņem to un zini, ka es tevi tik ļoti mīlu."

Es gribu to viņai pateikt pretī, bet man joprojām mēle pinas pie vārdiem. Anna man paskaidroja sīkāk to, ko Džeiks jau centās teikt. Tas, kā Estere un Džeiks mani mīl, ir tik ļoti savādāk, nekā Kristofers. Tā vietā es viņu cieši apskauju.

Garena kaste, nedaudz lielāka par manu apakšdelmu, ir iesaiņota sudraba ietinamajā papīrā ar sarkanu lenti apkārt.

"Atver to," Estere man viegli piebaksta un es uzmanīgi atveru vienu malu un izņemu kasti.

Tā ir sudraba rokassprādze, kas ir izveidota čūskas formā. Kad es to uzlieku, tā vijas apkārt manam apakšdelmam.

"Ester... paldies," es viņai uzsmaidu un viņa pasmaida pretī.

"Nedomā, ka tiksi cauri tik viegli," viņa sāk rakāties savā skapī. "Uzvelc."

Viņa man uzmet virsū sarkanu kleitu un es to noķeru.

Estere laikam ir vienīgais cilvēks, kura klātbūtnē es jūtos pietiekami ērti, lai atrastos apakšveļā. Džeiks nemaz neskatās uz mani, ja mani pleci ir atsegti. Es uzvelku apspīlēto kleitu un nolūkoju sevi spogulī.

Pirms es spēju sevi redzēt, viņa ir mani apsēdinājusi un izgāzusi sava kosmētikas maka saturu uz galda. Pēc dažām minūtēm viņa mani pagriež pret spoguli.

Attiecībā uz sevi, es nekad neesmu izmantojusi vārdu "skaista". Bet tagad es tiešām izskatos labi. Man uz lūpām ir sārts spīdums, acis tumšas un izceļas. Mani mati krīt brīvi pār pleciem.

Mēs dejojam, kad atnāk Džeiks un Mitčš. Viņiem ir vairākas kastes ar picu un torte. Es leju vīnu glāzēs. Džeiks stāv netālu no manis un viņam ir tāda izteiksme uz sejas. Man liekas, ka es to esmu redzējusi, bet nezinu kur. Viņš neskatās man acīs.

Mitčš saka, ka mēs visi esam piedzērušies. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu dzērusi. Liekas, ka grīda gāžas un es esmu viss un nekas vienlaicīgi.

Un tad Džeika rokas ir uz maniem gurniem. Viņa elpa salda no vīna. Manas rokas ir viņam ap kaklu, es esmu viņam pieķērusies, itkā tūlīt kristu, ja atlaistu. Viņš pieliecas tuvāk un es aizveru acis, gaidot viņa lūpas uz savām.

Tā vietā viņš atraujas. "Atvaino," Džeiks nomurmina un viņš ir prom, un atstāj mani samulsušu. Es atveru acis, bet viņu neredzu.

Bet tad tur ir Estere. Viņa saņem manas rokas un mēs griežamies uz rinķi, līdz nevaram nostāvēt.

Es neatceros, kad es aizeju gulēt, bet es galu galā pamostos. Es izeju gaitenī, uz īsu brīdi sabrukdama pret durvju rāmi. Virtuvē deg gaisma. Es nezinu, cik ir pulkstenis, bet zinu, ka ir vēls. Es gribu ūdeni. Nogājusi pa kāpnēm, es apstājos viesistabā.

Džeiks sēž uz virtuves galda. Estere ir viņam priekšā un pārmaiņas pēc abi ir viena auguma. Abi runā klusinātās balsīs un es vienkārši skatos.

Un tad Džeika lūpas ir uz Esteres, viņa rokas uz viņas pleciem un viņa acis aizvērtas.

Es bez skaņas atkāpjos un ar plaukstas virspusi noslauku asaras pirms, cik ātri un klusi spēdama, uzeju pa kāpnēm.