aizved mani mājās | ✔

xxi | Mans

Nakti mēs pavadām viesnīcā apmēram pusstundas braucienā no tās mājas.

Viņa roka, sagrābusi manu, ir vienīgā lieta, kas tur mani pie šīs pasaules. Viesnīcas foajē ir spilgts un liels.

Džeiks samaksā par istabu un mēs iekāpjam liftā. Trešā stāva gaitenim ir sarkans paklājs, pelēkas sienas un dienasgaismas spuldzes, no kurām man vēl vairāk sāp galva.

Es ieeju istabā pirmā. Tā nav liela un gulta aizņem lielāko daļu istabas. Tai ir neliela vannasistaba.

Nākamajā rītā es pamostos pirmā. Džeiks guļ uz vēdera un es pāri viņa mugurai.

"Mans," es nočukstu.

"Ko?" Viņš nomurmina. Viņa balss ir slāpēta pret spilvenu.

"Labrīt," es klusi saku. Viņš nedaudz pagriežas, bet vēl neceļas.

***

Kāds policists mūs abus aizved uz to pašu kabinetu, kur vakardien satikām detektīvus. Krejs atkal ir pie galda. Džeiks un es apsēžamies viņam pretī. Šoreiz aiz Kreja ir sieviete, kuru es neatpazīstu. Viņai mugurā ir uzvalka bikses, žakete un mati kārtīgi savākti. Par spīti tam, viņa neizskatās saspringta un viņas acis izskatās maigas.

"Marisa, Džonatan. Paldies, ka atgriezāties," Krejs paspiež mūsu rokas un tad norāda uz sieviete. "Šī ir Kristīna Meisone. Viņa ir advokāte un pārstāv Mičiganas štatu."

Viņa paspiež mūsu rokas.

"Es labprāt uzreiz pievērstos lietai, ja jums tas ir pa prātam," advokāte saka. Viņa noliek melno mapi, kas viņai līdz šim bija rokās, uz galda man priekšā. "Šajā mapē ir naudas kompensācijas piedāvājums no Mičiganas štata par tavu ieslodzījumā pavadīto laiku."

"Es kaut ko nesaprotu," es atzīstu.

"Alens bija uzmanības lokā par stalkošanu. Policija vairākas reizes apmeklēja māju pagājušo piecu gadu laikā un neviens neuzsāka perimetra pārmeklēšanu, kā viņiem bija paredzēts darīt," Krejs paskaidro.

"Tieši šīs kļūdas dēļ tavs ieslodzījuma laiks tika pagarināts. Ja policisti, kas tad dienēja, būtu pilnībā izdarījuši savu darbu, pastāv iespēja, ka tevi būtu atbrīvojuši daudz ātrāk, kā tu izbēgi," Kristīna turpina.

Manas acis ir ieplestas un es jūtu, ka praktiski vāros dusmās. Es nebilstu ne vārda.

"Štats tev piedāvā kompensāciju par šo kļūdu, kā sava veida atvainošanos,"

"Tā ir klusēšanas nauda?" Es pieprasu, nemaz nepūlēdamās slēpt dusmas.

"Nemaz," Kristīna atbild uzreiz. "Godīgi sakot, tev ir visas tiesības sūdzēt štatu tiesā un neviens tevi ne apturēs, ne vainos, ja tu izvēlēsies tādu ceļu. Bet ir arī fakts, ka tas būs garš un dārgs process. Es runāju ar tiesnesi par izmaksām. Marisa, ja tu veiksmīgi iesūdzēsi štatu, šī ir naudas summa, kas tiek uzskatīta par piemērotu. Ja tā, tagad praktiski tiek izlaisti tiesas procesi un nauda tiek iedota tiesnesim."

Es palūkojos uz mapi.

"Nauda nekad neizdzēsīs gadiem ilgas ciešanas, kuras tika ievilktas garumā policijas bezrūpības dēļ," Kristīna saka stingrā balsī. "Bet tā, kā nekā, nosegs slimnīcu un terapijas rēķinus, kas gan jau sāk krauties un tikai turpinās. Tā tev palīdzēs tev uzsākt jaunu dzīvi. Tā ir nabadzīga atvainošanās par piedzīvoto, bet tāpat paliek atvainošanās. Aplūko piedāvājumu, apdomā to. Mana vizītkarte ir mapē. Piezvani man, kad esi izlēmusi."

Es mirkli sēžu un ļauju viņas vārdiem iesēsties sev prātā. Tad atveru mapi. Mičiganas štats apmaksā cietušajai, Marisai Annikai Grifinai naudas summu -

"Vai tā ir kļūda?" Es klusi vaicāju. Džeiks pārliecas pār manu plecu un ievelk asu elpu.

"Tur nav kļūdas," viņa saka. "Es vēlos, kaut tas būtu vairāk. Valdība ir tevi pievīlusi un man par to ir dziļa nožēla."

"Es vakardien pēdējo reizi biju tajā cietumā. Es to un Alenu esmu palaidusi no savas dzīves. Es tikai gribu, lai beidzot tam var pielikt punktu. Es tagad esmu cilvēks, cilvēks ar ģimeni un savu prātu. Es pieņemu piedāvājumu," es saku.

"Tādā ziņā, es pabeigšu kārtot dokumentus un nauda tiks pārskaitīta uz tavu kontu tiklīdz tas būs izdarīts," viņa pieceļas un mēs arī. Mēs paspiežam Kreja un Kristīnas Meisones rokas. "Es tiešām ceru, ka tu spēsi šo savas dzīves daļu atstāt pagātnē."

"Es jau pie tā strādāju," es atbildu.

Džeiks un es atgriežamies viesnīcā. Mēs guļam virs segām un es klusi raudu par gadiem, kas man varēja būt un kurus es pazaudēju. Es klausos viņa sirdspukstus līdz esmu droša, ka mana sirds arī pukst.

Galu galā viņa elpošana palēlinās. Viesnīcas istabas tumsā es piebīdos viņam tuvāk un aptinu rokas ap viņu.

"Mans," es nočukstu. Viņa rokas mani nedaudz saspiež.

"Tavs," viņš miegaini atbalso.