Viņš un viņa fane [Joshua Dun fan fiction]

| 1 |

Pirmā nodaļa
"Man patīk Tava matu krāsa"
•••••••••••••••••••••••••••••

Klēras P.O.V

Es atzīšos, esmu par vecu, lai tā fanotu par kaut ko, bet, ja kaut kas Tavu dzīvi ir izmainījis tik ļoti kā Tailera Džozefa skaistā balss un Džošua Dana enerģiskās bungas, tad pat deviņpadsmit gados var jukt prātā un nēsāt kreklus ar Twenty One Pilots logo. Viņu mūzika mani iedvesmo.

Ir pagājis jau mēnesis kopš Twenty One Pilots koncerta, kura dēļ braucu uz vienu no samākslotākajām pilsētām uz Zemes - Ņujorku. Sajūta bija tāda, itkā tas būtu bijis vakar. Es atceros katru detaļu.....

•••

Iezvanījās telefons. Zvans iztraucēja manu ikdienišķo rituālu, citi to dēvētu par rakstīšanu dienasgrāmatā, bet es..es to saucu par muļķību rakstīšanu. Zinu, neizklausās diezko forši, bet lūdzu nekritizēt mani.

Lai nu kā, paliekam pie tā, ka man iezvanījās telefons. Zvanīja mans priekšnieks. Es strādāju nelielā mūzikas veikaliņā. Daudz ar to nopelnīt nevarēja, bet man bieži vien algai bija kāds simtnieks pa virsu, jo mans priekšnieks bija ne tikai priekšnieks, bet arī mans tētis.

Es pacēlusi klausuli atbildēju, "Ja?"
"Klēra? Čau, esi aizņemta?" tētis jaukā tonī vaicāja. Tas bija balss tonis, ko viņš izmantoja, kad gribēja, lai es kaut ko daru brīvdienā.

"Nē, ko vēlējies?" atbildēju tikpat jaukā tonī, nojausdama, ko viņš vēlas. "Es zinu, ka Tev ir brīvdiena, bet vai Tu nevarētu aiziet uz pastu pēc pāris platēm, ko man atsūtīja, un, protams, atnest tās uz veikalu."  tētis pavaicāja.
"Bet man ir..."
"Paldies, meitiņ! Parādā nepalikšu!" viņš pārtrauca mani un nometa klausuli. Jauki.

•••

Šodien, pārmaiņas pēc, laukā bija saulains. Manas ķermenis uzkarsa melnajā t-kreklā ar grupas Of Monsters And Men logo un džinsos, bet es netaisos vilkt šortus, svārkus, kleitu vai kaut ko vēl atkailinošāku publiskā vietā.
Pat, ja šīs pilsētas ielas pārsvarā bija tukšas. Tu nekad nezini, ko vari satikt uz ielas.

Tā nu es gāju uz pastu. Tur jau mani gaidīja Betija ar divām, droši iepakotām platēm. "Beidzot Tu ieradies!" viņa sauca.

Betija bija jauka, veca kundzīte, kas strādāja pastā. Viņa šeit pazina ikvienu. Domāju, ka Betija varētu būt laba oficiante kādā bistro vai vienkārši ēstuvītē. Viņa ar visiem vienmēr aprunājas un ir lietas kursā par visu, kas notiek Smoltaunā. Viņa, var teikt, šeit ir acis un ausis.

"Cik plates, tad man šoreiz jāsavāc?" atstutējos uz letes pretī Betijai. "Tikai divas, bet tās esot ļoti retas un dārgas, tāpēc saudzē kā zelta stieņus!" viņa iedeva man plates. "Bet protams," smējos.
"Nu stāsti, kā Tev klājas?" Betija aizķēra mani aiz rokas, "nedomā, ka tik viegli tiksi no manis vaļā."
"Labi" nosmīnēju un atrāvu roku. "Un kad Tu domā doties uz kādu lielpilsētu kā visi Tavā vecumā?"
"Neplānoju." es atbildēju. Un tā tās sarunas iesākas, līdz saproti, ka Tu es aizpļāpājusies un Tev ir jānogādā plates mūzikas veikalā.

Steigā izgāju no pasta atskatoties uz Betiju, kura vel māja man ar roku, kad gāju ārā no veikala.

Kad griezos pa labi, lai ietu uz tēta veikala pusi, nepamanīju kādu nākam un man virsū kāds uzgrūdās, apgāzdams mani ar visām mana tēva platēm.

"Vai Tu maz skaties kur ej?" saucu, jau, atrazdamās sēdus uz trotuāra, "šīs plates ir vērtas vairāk nekā Tava dvēsele, aunapiere!"
Īsti neredzēju kā šis cilvēks izskatījās. Viss, ko redzēju bija melns kepons, no kura ārā līda spilgti sarkani mati. Viņš pieliecās un palīdzēja man piecelties kā arī savākt plates.

Un tad es redzēju pazīstamas tumšas acis man uzsmaidām. Es momentā nožēloju visu, ko es teicu.
Bļāviens.

Ja mans acis mani neviļ, tas bija pēdējais cilvēks, ko varēju iedomāties, ka sastapšu šeit.

Es pasniedzos pretī viņa rokai un piecēlos stāvus. "Piedod, ceru, ka tavām platēm viss kārtībā, un Tev pašai arī." viņš uzsmaidīja. "Nu..viss labi, cerēsim uz labāko..jā...uz labāko," kautrīgi uzsmaidīju pretī.
"Esmu Džošs" viņš iepazīstināja ar sevi.
"Džošua Viliams Dans, es zinu, kas Tu esi, ar ko nodarbojies un tā tālāk," atbildēju, " esmu Klēra."
"Labi, Klēra," Džošua mazliet izbijies atbildēja," atzīšos, man tas šķiet baisi, bet Tu labi izskaties un Tev patīk mūzika, acīmredzot, es Tev piedošu."
"Es nespēlēju instrumentus un nedziedu," atbildēju, "bet zaudēt austiņas man ir tas pats, kas zaudēt suni, vai kaut kā tamlīdzīgi."
"Man patīk," viņš smējās.

Es noteikti biju tik sarkana kā tomāts Kā es vispār biju spējīga izteikt loģiskus teikumus? Un tur es biju, stāvēju ar divām, nenormāli vērtīgām un rētām mūzikas platēm padusēs, pretī Džošua Viliamam Danam. Un mēs runājām.

"Klau, man jāiet, bet varbūt varam kādu dienu kaut ko pasākt?" viņš uzsmaidīja," būšu pilsētā vēl pāris dienas, varbūt iedosi savu numuru, lai zinu kā ar tevi kontaktēties?"
Vai tas tikko notika?
"Protams," atbildēju, censdamās paglābt savu seju no sarkanā toņa, kas drīz jau saplūdīs ar manu matu krāsu.

Un tad mēs samainijāmies ar numuriem. Precīzāk es viņam iedevu savu numuru, jo viņš man savējo neiedeva. Diemžēl.
Bet paga! Tas Džošua man momentā atsūtīja īsziņu.

[Nezināms]: Tagad Tev būs arī mans numurs 😊

Un tad mēs atvadījāmjes un katrs gājām uz savu pusi.

Ejot prom atskatījos un redzēju, ka atmuguriski ejot uz priekšu Džošua skatījās uz mani. Kad viņš ieraudzīja man skatāmies, viņš plati uzsmaidīja un sauca "Starp citu! Man patīk Tava matu krāsa!"

Es atkal nosarku un nespēdama atraut
acis no viņa žilbinošā smaida atsaucu pretī,"Paldies! Man tavējā arī!"

Vēlāk telefonā saglabāju viņa numuru kā Džošua, jo, kamēr citi fani viņu sauca vienkārši par Džošu, man viņš bija Džošua.

•••

|Autora piezīme|
Okay, jā mana, apsēstība ir grupa Twenty One Pilots. Piedodiet par to ;-;
Šī ir mana pirmā 'fanfiction', ceru, ka tik tālu patika 😇
(kill me please, danke!)