Viņš un viņa fane [Joshua Dun fan fiction]

| 4 |

Ceturtā nodaļa
...
•••••••••••••••••••••••••••••
Džošua P.O.V.

[Debija]: Čau
[Debija]: Dzirdēju, ka esi Losandželosā.
[Debija]: Varbūt varam kaut kur satikties.

Izlasīju viņas īsziņas aizbloķēju telefonu un gāju gulēt. Man nav vēlēšanas viņu satikt vai atbildēt

•••

Klēras P.O.V.

No rīta pamodos agri. Nav jau tā, ka slikti gulēju. Gulta bija liela un mīksta. Bija sajūta, ka es varētu apmaldīties un man tas patika.

Burtiski minūti pēc manas pamošanās man atnāca īsziņa.

[Džošua]: Esi pamodusies?
[es]: Tu esi minūti nokavējis 😂
[Dzošua]: Es eju pie Tevis! 😂

Bet...

Un pēc brīža pie mana numuriņa durvīm kāds jau nepacietīgi bungājās.

Atvēru durvis un pie tām jau viltīgi smaidīdams gaidīja Dzošua. "Tev nešķiet, ka būtu par agru nākt ciemos?" smējos. "Ir," Dzošua iesmējās," bet pēc būtības es nenāku ciemos, jo esam vienā mājā. Un šī nav daudzdzīvokļu ēka. Tāpēc uztver to tā, es vienkārši aizeju uz Tavu istabu, lai bojātu Tavu rītu, gluži kā lielais brālis."

Klusums.

"Nu labi, ne gluži kā brālis. Nē, pilnīgi noteikti ne brālis." Dzošua nosarka. "Esmu mēma," atbildēju. "Tad es drīkstu ienākt?" viņš man uzsmaidīja. "Protams," atkāpos no durvīm, lai Džošua varētu ienākt.

Ieejot istabā, viņš iegāzās manā gultā un sāka mani pētīt. Par laimi, pa cik es neesmu mājās, negulēju tikai milzīgā baltā t-kreklā, šoreiz man kājās bija arī melni legingi.

Apsēdos uz gultas un smējos "Tu aizņem visu gultu, es arī gribu atlaisties."
"Patiesībā gultā būtu vietas vel divām tādām kā Tu taka lien blakus." Dzošua smējās. "To Tu gribētu gan, ja?" iebukņīju viņu. "Tu esi spēcīga," Dzošua piecēlās sēdus un noelsās. Viņš nepārtraukti smaidīja.

Džošua smaids bija žilbinošs. Katra viņa sejas detaļa bija perfekta, un viņa sarkanaie, sabužinātie mati visu padarīja ideālu. Džošua sarkanie mati bija daudz spilgtāki nekā manējie. Man bija salīdzinoši tumši mati.

"Kas?" vaicāju, kamēr Džošua ar platu smaidu skatījās man acīs. "Nekas," viņš nosmīnēja un paskatījās uz galda. Uz tā stāvēja mans skiču bloks un kastīte ar zīmuļiem. "Tu zīmē?" viņš pārsteigti vaicāja. "Jā," es atbildēju, uzmesdama skatienu savam skiču blokam. "Vai drīkstu apskatīt?" Džošua vaicāja. "Protams," es nervozi uzsmaidīju.

Džošua piecēlās kājās un piegāja pie galdiņa un ,paņemdams bloku, apsēdās uz blakus esošā dīvāna. Viņš aplūkoja vāku, kuru biju apzīmējusi ar dažādiem multeņu varoņiem un aplīmējusi ar dažādām uzlīmēm. Vērodams uzlīmes, Dzošua jau plati smaidīja. Tad viņš atvēra bloku.

Džošua šķīra lapaspusi pēc lapaspuses, plati smaidīdam. Ik reizi, kad ieraudzīju, ka viņš užšķir kādu no maniem Twenty One Pilots iedvesmotajiem darbiem, nosarku un redzēju, ka viņš nosmīn.

"Tev ir talants," beidzot Džošua ierunājās, "tavos darbos es izskatos daudz labāk, nekā es patiesībā izskatos." Viņš smaidīja un užšķira pēdējo skici. Džošua patīk manis zīmētie darbi.

"Paldies.." nosarkusi atbildēju, pieceldamies kājās. Es biju sarkana kā tomāts.

Džošua aizvēra bloku in piecēlās kājās. Viņš plati uzsmaidīja un nolika bloku uz galda.

Pēkšņi durvis atsprāga un numuriņā ieskrēja pats Tailers Roberts Džozefs.

"Mūs nominēja!" viņš sauca, kad beidzot bija ticis numuriņā. "Tu mūs iztraucēji!" Džošua sauca, pagriezies pret Taileru. "Bļāviens, Tu mani nedzirdēji? Mūs nominēja Gremi balvai!" Tailers bļāva, saķerdams Džošua aiz pleciem.

"Ko??" Džošua sauca. Viņi abi bija pārsteigti un pārlaimīgi. Man bija liels prieks par viņiem.

•••

[a/p]
Nekritizējiet manu iedomu pasauli