Viņš un viņa fane [Joshua Dun fan fiction]

| 8 |

Astotā nodaļa
Angel of Music
•••••••••••••••••••••••••••••••••

Klēras P.O.V.

Rīti bija vispatīkamākie, jo, kad ir rīts, Tu vel esi Tu pats. Tas sākas bez biezās kosmētikas kārtas un tērpiem, kas parāda cik līdzīgs esi pārējiem.

Rīti šķita tik patiesi un nevainīgi. Un tie uz brīdi liek aizmirst par apkārt notiekošo. Rīti bija kā stunda nevainīgas laimes.

Šorīt es pamodos ar smaidu. Lai arī laukā bija apmācies, es smaidīju. Un mani lūpu kaktiņi ne brīdi nenolaidās.

Es izkāpu no gultas un uzvilku kājās melnas treniņbikses un pelēku džemperi, kurā pazudu. Es nezinu kā manā skapī uzrodas milzīgi T-krekli, džemperi vai jakas. Es nezinu kādēļ to ir tik daudz, bet tie bija neatliekama dzīves sastāvdaļa.

Un nē, es pie tiem netiku, nočiepjot tos no kāda puiša un nē, es tos neizvilku no atkritumiem. Patiesībā, vienīgais t-krekls, kuru man atdeva kāds puisis bija T-krekls, ko man vakar atdeva Dzošua.

Iedomājoties par viņu, mans smaids uzplauka no jauna. Es nezinu, vai šīs tā teikt jūtas ir, tāpēc ka  esmu liela viņa fane vai, tāpēc ka tas ir kaut kas īsts. Bet es ceru, ka tā nav tikai dumjāks fanes iedoma.

Es iebēru bļodā musli un aplēju to ar pienu. Kamēr es ēdu, izdomāju uzrakstīt Džošua.

[es]: Labs rīts
[Džošua]: raksta...

Un viņš pārstāja rakstīt, nesniegdams nekādu atbildi vai ziņu.

Un tā tas turpinājās vairākas dienas pēc kārtas. Es staigāju pa pilsētu cerībā viņu satikt, cerībā saņemt jebkādu ziņu no viņa. Bet nekā..

Es jau biju atmetusi cerības un, lai visu pasliktinātu, man tieši tajā piektdienas pēcpusdienā bija jāieiet kafeinīciņā "Pie Rozijas" un tieši tajā brīdī man bija jāierauga Džošua apskaujamies ar mēra meitu Emmu.

Izskrējusi no kafeinīcas, es aizgāju aiz stūra un izvilku telefonu. Un es ilgi domāju vai zvanīt Džošua vai nē, bet beigu beigās uzspiedu zvanīt.

Pēc pāris minūtēm, kurās es pacietīgi gaidīju pie klausules, beidzot izdzirdēju Džošua balsi.

"Čau," viņš priecīgi atbildēja," piedod, ka nedevu nekādu ziņu, es--"
"Tu ko?" es satraukti atbildēju. "Man bija jāstrādā." viņš nomierinoši atbildēja. "Kopā ar Emmu Ričardu? Tu domā, ka es esmu muļķe?" es atbildēju un nometu klausuli.

Kamēr es gāju mājās, mans telefona sprāga no Džošua ziņām.

[Džošua]: es varu paskaidrot
[Džošua]: lūdzu piedod, tas nebija tā
[Džošua]: tas viss ir tikai bizness
[Džošua]: Klēra es redzu, ka Tu esi izlasījusi
[es]: nepataisi mani par idioti
[Džošua]: vismaz ļauj man paskaidrot
[es]: nu tad paskaidro
[Džošua]: vai varu aiziet pie tevis? labāk būs, ja tas viss būs aci pret aci, lai tu zini, ka nemeloju
[es]: izdomā pats..

•••

Cerībā, ka Džošua ieradīsies, es gaidīju viņu stundām, bezcerīgi. Es izmisīgi vaktēju durvis un skatījos ārā pa logu, lai ieraudzītu viņu, bet līdz ar pusdesmitiem vakarā es pārdevos.

Es ieritinājos pelēkā pledā, uzslēdzu filmu kanālu, tobrīd radīja filmu Phantom Of  the Opera.

Man vienmēr ir ļoti paticis šīs filmas neatvairāmais krāšņums un klasiskā mūzika. Un vienmēr, kad šo filmu skatos, es lamājos, jo Kristīne izvēlējās Raulu Operas spoks vietā. Kāda muļķe, jo es labāk izvēlētos noslēpumainu mākslinieku un ģēniju, kas staigā maskā un ir izveidojis savu valstību zem kādas operas Francijā. Vīru, kas meiteni padarījis par īstu mākslinieci nevis atstājis par parastu dejotāju.

Un, kad pats operas spoks ieveda Kristīni savā valstībā, kad bija sākusies tā baisā noskaņa, kuru es tik ļoti dievināju, es sajutu roku pieskaramies sev pie pleca.

Es sarāvos un sāku bļaut, "MAN NAV SAVA MŪZIKAS EŅĢEĻA!" Un, aizmetot pledu prom, es pati nesapratu, kā dažu sekunžu laikā biju jau virtuvē.

"Klēra?!" es dzirdēju pazīstamu balsi saucam no dzīvojamās istabas puses. Džošua.

Es lēnām aizgāju uz dzīvojamo istabu un, ar vienu sānu atstutējusies pret sienu, vēroju Džošua. "Es tevi gaidīju visu dienu." klusi ierunājos. "Es ātrāk nevarēju," viņš izmisīgi skaidroja. "Kas?" es pietuvojos Džošua. "Vadzēja pamest meiteni, lai skrietu pie manis?"

"Kāpēc Tu domā, ka esmu tāds?" Džošua nāca man tuvāk. "Tu pat nezini, kas par lietu."

"Nu tad pastāsti man, paskaidro un izskaidro man visus sīkumus un detaļas!" es saucu. "Emma un viņas ģimene ir seni ģimenes draugi un es vienmēr esmu izpalīdzējis viņai. Mēs sen nebijām tikušies, tāpēc, protams, mēs apskāvāmies. Patiesība ir tāda, ka mums būs jāspēlē Smoltaunas simtgades svinībās un viņa ir rīkotāju komandā." viņš klusi skaidroja. "Bet Tu nedevi nekādu ziņu četras dienas, Tu burtiski ignorēji mani." es klusi atbildēju un apsēdos dīvānā. "Piedod, es vienkārši, man bija bail." viņš klusi atbildēja. "Man bija kauns ar tevi runāt, es pārāk steidzos un biju uzbāzīgs, man nevajadzēja tevi...skū---"

Un es Nezinu kas ar mani tajā brīdī notika, bet es vienkārši piegāju un, šoreiz es, viņu noskūpstīju. Džošua aptinas savas rokas man ap vidu un, kad bijām beiguši, mēs viens otram skatījāmies acīs un plati smaidījām.

"Kā Tu vispār tiki iekšā?" es čukstēju. "Durvis bija vaļā," Dzošua atbildēja, piespieda savas lūpas man pie vaiga.

Es atkal biju laimīga.

•••••••••••••••••••••••••••••••••

[A/p]
Ja kādam ir jautājumi, kāda velna pēc šīs nodaļas virsraksts ir 'Angel of Music', Klēra skatījās filmu 'Phantom Of the Opera' (2004), kurā Kristīne mēdza Operas spoku saukt par mūzikas eņģeli (Angel of music), jo viņš meitenei iemācīja dziedāt.
Un Džošua ir mūziķis.
Un šī ideja vispār radās, jo pati pirms pāris dienām noskatījos šo fantastisko filmu.

Labi byeeeeeeee ✨✨