Viņš un viņa fane [Joshua Dun fan fiction]

| 12 |

Divpadsmitā nodaļa
Dievs vai parasts mirstīgais?
•••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••

Klēras P.O.V.

Pēc gandrīz ideālam vakariņām pie tēta, mēs iesēzdamies Džošua mašīnā un braucām pie viņa.

Es apsēdos Džošua baltajā Honda džipā un, šoreiz pati, piesprādzējos, kamēr viņš aizvēra mašīnai durvis un aizgāja uz savu vietu.

Viņš nervozi iedarbināja motoru un mēs sākām braukt.
"Ja nu gadījumā kas, mana istaba ir īsts čūsku midzenis pat, ja es to šodien cītīgi pats kārtoju." viņš runāja, cītīgi vērojot ceļu.
"Tu pats redzēji, kādā bardakā dzīvoju es, neuztraucies." es viņam uzsmaidīju, ieraugot, ka viņš caur acu kaktiņu uzmet man skatienu. Viņa sejā parādījās paviršs smaids.
"Man likās, ka Tu dzīvo pat pārāk kārtīgi." viņš iesmējās, cītīgi veicot pagriezienu.
"Arī Tavs tēvs, ņemot vērā, ka dzīvo viens pats ar sešpadsmit gādīgu puisi, šķiet mīl sakārtot savas mājas."
"Tētis tāds vienmēr ir bijis, savukārt, mamma mūždien bija tā, kas taisīja nekārtību..." es klusi atbildēju, atceroties mammu.
"Tev viņas pietrūkst.." Džošua noelsās.
"Pietrūkst gan," atbildēju, veroties ārā pa melnā Honda džipa logu.

•••

Džošua dzīvoja diezgan palielā mājā netālu no Smoltaunas robežas. Tai bija spodri baltas sienas un lieli logi daudzviet, padarot māju ļoti modernu. Tai bija divi stāvi.

Ieejot iekšā viss šķita tik gaišs. Pirmais, ko redzēju bija tāda kā starptelpa, kas bija diezgan milzīga. Starptelpā bija kāpnes uz otro stāvu un liela durvju arka, kas veda uz dzīvojamo istabu, kas bija savienota ar virtuvi un ēdamistabu.

Ienākot, mājā viss šķita kluss. Bija dzirdams tikai, kā kāds skatās televizoru.
"Tailer, Dženna! " Džošua sauca, man aiz muguras slēdzot durvis, kamēr es skatos apkārt. "Esam klāt!"

Viņš, aiz vidukļa, mani iestūma dzīvojamajā istabā. Es tikai neveikli skatījos apkārt, līdz man pretī skrēja, abi, gan Tailers, gan Dženna.

"Beidzot esat klāt!" Tailers sauca.
"Mūs uzaicināja uz negaidītām, bet fantastiskām vakariņām." Džošua smiedamies skaidroja.
"Nu, vismaz, man vairs nebūs jābūt vienīgai dāmai šajā mājā, pagaidām," Dženna smējās, pievēršot man draudzīgu skatienu.
"Vai tad ir tik grūti?" smaidot atbildēju.
"Grūti nav, bet garlaicīgi," Dženna smējās. "Vīrieši tomēr paliek vīrieši."
"Tiesa," atbildēju, jūtot, ka Džošua pievelk mani sev tuvāk.
"Man gan nāksies viņu uz brīdi nolaupīt," Džošua iesmējās, pagriežoties pret mani. "Ejam?"
"Ejam." atbildēju ar platu smaidu.

Mēs abi uzgājām augšā uz mājas otro stāvu un Džošua nekavējoties ieveda mani pašas pirmajās durvīs pa labi.

Istaba, bija gaiša un plaša, bet gulta nebija saklāta un uz nelielā dīvaina, kas atradās pie pretējās sienas, mētājās vairāki saņurcīti t-krekli. Sienas bija baltas. Kopumā, viss istabā bija balts. Pie blakus sienas atradās elektroniskās bungas un uz galda, kas atradās pie tās pašas pretējas sienas, Mac dators. Zem galda bija melna kaste, uz kuras bija zīmīte ar uzrakstu "fanu pasts".

"Šī ir mana istaba," Džošua ierunājās, apsēžoties uz gultas. "Vai Tev patīk?"
"Varētu būt nedaudz kārtīgāka, bet tieši tādu istabu es spēju Tev iztēloties." atbildēju, apsēžoties viņam blakus.
"Tātad der, ja?" viņš domīgi vaicāja.
"Der," es apstiprinoši pamāju. "Klau, man vajag tīras drēbes, nu vismaz tīru džemperi vai kreklu, un dušu."
"Manuprāt, Tu smaržo jauki." viņš atbildēja.
"Manuprāt, es smirdu. Lūdzu, vismaz, ierādi, kur ir vannasistaba." smējos, pieceļoties kājās.
"Tur ir durvis," viņš atbildēja, norādot uz durvīm, kurām blakus bija novietotas elektriskās bungas. "Kamēr Tu mazgājies, piemeklēšu Tev kādu džemperi."
"Tu esi Dievs!" es saucu, skrienot uz vannas istabu.
"Nē, esmu tikai parasts mirstīgais!" Džošua, smejoties sauca pretī.

Es ātri ieskrēju dušā un pēc tam ar sūkli rūpīgi notīrīju kosmētiku. Tad ES ātri uzvilku bikses un bēšo džemperi, kuru Džošua nemanāmi iemetis vannasistabā, kamēr biju dūšā.
Par laimi, duškabīnes stikli aizmigloja manu kailo ķermeni.

Es iznācu no vannasistabas ar saviem slapjajiem matiem sasietiem nekārtībā copē.

"Ceru, ka nelūrēji," teicu, ieraugot Džošua atpaidušos gultā, spaidam kaut ko telefonā.
"Atzīšu, kārdinājums bija neciešami liels, bet tomēr, cienot tevi, nelūrēju gan." viņš atbildēja, novēršoties no savā telefona.
"Ak tā," atbildēju apsēžoties uz krēsla pie elektriskajām bungām. "Jā," Džošua piecēlās kājās un pienāca pie manis. "Tu vispār gribi iet ar mani lejā?" Viņa seju rotāja visžilbinošākais smaids.
"Es varu iet lejā un palikt tepat, bet galvrnais, kā tu esi tuvumā." atbildēju, pieceļoties kājās.
Bet Džošua neko neatbildēja, tikai maigi noskūpstīja mani.

"Kur jūs palikāt?" izdzirdēju Tailera balsi, kas momentā mūs pārtrauca. "Atvainojos, mums vajadzēja nojaust." Viņš aprāvās.
"Viss labi, Tailer," smējos.
" Mēs jau ejam," Džošua steidzīgi sacīja, sagrābdams manu roku un vilkdams mani uz durvju pusi.

•••

[ A/p ]
Okay, man liekas, kā katra nodaļa tagad būs neinteresanta, bet katram stāstam ir tādi momenti, vai ne?

Also, milzīgs paldies par atbalstu un visu pārējo. Jūs man esat kā degviela, kas liek man rakstīt vēl (lame me xD)