Viņš un viņa fane [Joshua Dun fan fiction]

| 14 |

Četrpadsmitā nodaļa
Nakts pastaigas
••••••••••••••••••••••••••••••••••
Klēras P.O.V.

Sapulce gāja diezgan ilgi. Tās beigās bija nolemts, ka katrai meitenei, kas darbosies pasākumā, ir jāvelk izlozētas krāsas kleita un konkrētas krāsas un šķirnes ziedu vainags.

Arī mani beigu beigās pierunāja piedalīties un es izlozēju baltu kleitu ar baltu rožu vainagu.

"Nu ko," Džošua aplika roku man ap plecu un piespieda mani sev klāt, "tad pēc nedēļas redzēsim, kā Tu izskatīsies mūsu kāzu dienā."

"Kāzu dienā?" smējos, skatoties augšup uz Džošua ideālo smaidu. "Nebaidies, es pajokojos!" viņš sauca pretī.

•••

Turpinot iet uz sanāksmēm un gatavojoties pasākumam sakarā ar Smoltaunas simtgades svinībām, laiks paskrēja nemanot, un mēs ar Vendiju abas bijām ievilktas šajā pasākumā.

"Tātad, kas tieši ir starp tevi un Džošu?" Vendija ierunājās, cītīgi cenšoties izklāt acu laineri. "Ko?" es satraukti atbildēju, ruipīgi sarokojot vēlvienu savu matu šķipsnu. "Nu, kas jūs esat? Pāris vai kā?" Vendija uzmeta man skatienu, beidzot pabeigusi savu ideālo meikapu. "Es nezinu, kas mēs esam. Viss notiek tik ātri, ka ne es, ne viņš nesaprot, kas te īsti notiek," nopūtos, salokojot vēlvienu, pēdējo šķipsnu.

Manā balsī laikam bija jūtama vilšanās par to, kas man ir Džošua, bet tā nebūt nebija. Man patika tā situācija, kas tagad bija. Es Džošua personīgi pazīstu tikai mēnesi, un viss notika tik ātri. Man vel ir šaubas par to vai tas viss ir pareizi, bet nav arī sajūtas, ka šīs "attiecības" būtu nepareizas.

•••

Viss pasākums bija ļoti patīkams, un es visu laiku ar acīm lielajā pūlī meklēju Taileru un Džošua, lai gan es zināju, ka abus satikšu tikai pēc kādam trīs stundām.

"Klēra?!" izdzirdēju pazīstamu puiša balsi saucam no pūļa. Es pagriezos, lai redzētu personu, kas mani sauca un, ieraugot, kas viņš ir, sapratu, ka nevēlos šeit vairs atrasties.

"Tu esi izmainījusies!" puisis sauca, nostājoties man pretī, viņam nedrošā tuvumā. "Tas ir labi?"es vienaldzīgi atbildēju, sakārtojot savu balto rožu vainagu. "Jā, Tu esi ļoti skaista," viņš uzsmaidīja, "Tu vienmēr tāda esi bijusi."

"Ļoti jauki," uzsmaidīju viņam ar vissamākslotāko smaidu, kādu biju jebkad taisījusi.

Šis neciešamais cilvēks bija Emets- mans bijušais. Mēs bijām kopā vidusskolā, un tad es viņu pieķeru ar citu meiteni. Pēc tam viņš pārcēlās uz Bruklinu un kopš tās dienas, ik reizi, kad šis maita ir pilsētā, es cenšos no viņa pēc iespējas vairāk izvairīties, un tā tas ir jau trīs gadus.

"Vai viss labi?" viņš veltīja man uztrauktu skatienu. "Jā," atkal veltīju viņam samākslotu smaidiņu, "es vienkārši esmu pārņemta un aizņemta, un tādā garā."

"Nu tas ir saprotams," viņš uzsmaidīja.

"Ak, beidzot tiku vaļā no tās intervijas!" dzirdēju pazīstamu balsi, Džošua. Es pagriezos un ieraudzīju viņu steidzamies manā virzienā. "Tev pēc divām ar pusi stundām jāuzstājas, ej iesildies!" es saucu viņam pretī. "Vai tad Tu negribēji mani satikt?" viņš maigā balsī atbildēja, plati smaidot un ietinot mani savās lielajās rokās.

"Tātad," Emets neveikli ierunājās kaut kur no aizmugures. "Skatos, ka Tu esi kādu sev atradusi."

"Esmu gan," pagriezos pret viņu jūtot, ka viena no Džošua rokām vēlaizvien ir uz mana pleca. Tas lika man justies daudz labāk. "Kas Tu tāds esi?" Džošua nedaudz sargājošā tonī vaicāja. "Viņš ir man bijušais," nopūtos. "Un kā Tev nebija kauna laist vaļā šādu meiteni?" puisis nosodoši sauca Emetam, kas tajā brīdi šķita tik sīks un nevērts. "Pats nesaprotu," Emets izspieda acīmredzami samākslotu smaidu un devās prom.

"Nu tas bija neveikli," iesmējos, pagriežoties pret Džošua. "Nopietni, kāpēc starp jums nekas nesanāca?" Džošua nopietni atbildēja. "Pēc gadu ilgām attiecībām izrādījās, ka viņš mani sešus mēnešus krāpa," atbildēju. "Un tagad viņš mēģinās tevi it kā dabūt atpakaļ?" Džošua iesmējās. "Viņš var mēģināt, bet īsti nav jēgas, jo pat, ja man nebūtu Tevis, viņš pats zina, ka es viņu vēroju ar zināmu riebumu," uzsmaidīju Džošua.

•••

Vakarā par godu svinībām bija diezgan liela balle, kuras laikā es pāravarā pavadīju laiku ar Džošua un dažreiz ar Vendiju. Tailers ar Džennu visu laiku divatā kaut kur pazuda un uz vakara beigām jau vairs nevienam no mums trijiem tikās viņus abus meklēt un lai jau viņi bauda to divvientulību.

Vakara gaitā arī Vendija kaut kur nozuda ar pāris puišiem, ar kuriem viņa bija draudzējusies vidusskolā, un mēs ar Džošua palikām divatā, kas ne vienam, ne otram likās briesmīgi. Mēs abi nolēmām doties prom no balles.

"Ejam ar kājām!" es saucu, izejot laukā un tūliņ uzvelkot uz savas baltās, mežģīnotās kleitas lielu, pelēku džemperi. "Nebūs bail, ja ievedīši tevi kādā nomuļā šķērsieliņā?" Džošua iesmējās, saliekot rokas džinsu kabatās. "Un ko tad Tu darīsi?" es atbildēju ar pretjautājumu un sāku pilnā rīklē smieties, kas varbūt man tajā brīdī lika izskatīties kā psihopātei. Bet visi virs sešpadsmit gadiem tajā vakarā dzēra, un visiem bija vienalga. Sevi arī šajā garajā cilvēku sarakstā varu iesaistīt.

"Tu nezini, kas var darīties iereibuša divdesmit astoņus gadus veca bundzinieka prātā," Džošua iesmējās, tuvojoties man. "Zinu gan," atbildēju, smejoties. "Bum bum bum," smējos, ar rādītājpirkstiem atdarinot bungu vālītes.

Mēs abi izplūdām smieklos turpat uz vietas. Cilvēku skaits, kas atradās pie pilsētas zāles, bija sarucis tikai līdz mums diviem.

"Bet tagad ejam," es smējos, sākot strauji virzīties uz priekšu. "Tad mēs ejam pie Tevis?" Džošua gandrīz skriešus sekoja man. "Es eju mājās, par tevi nezinu," iesmējos, ievelkot dziļu elpu. "Nu es eju tur, kur Tu," Džošua piebremzēja, kad beidzot bija panācis mani. "Nu tad laikam Tu nāc pie manis."

Un tā mēs abi zvigājāmies un skrējām pa naksnīgajām Smoltaunas ielām. Viss šķita tik ideāli.

"Nesaprotu," Džošua sauca, kad jau kārtējo reizi biju viņu apsteigusi, "kā Tu vari tik ātri paskriet?"

"Es nezinu!" saucu pretī, skrienot atpakaļgaitā.

Pēc kāda brīža bijām nonākuši līdz mājai, kurā atradās mans mazais dzīvoklītis. Mēs abi uzskrējām augšā un kad bijām nonākuši pie durvīm abi apklusām. Viņš maigi piespieda mani pie sienas un mūsu lūpas saskārās. 

Mēs abi iegājām dzīvoklī un steidzāmies uz guļamistabu, kur pēc skūpstīšanās sekoja kas vairāk, par ko es detaļas nedošu. Piedodiet.

•••
[A/p]
Un tā es atgriežos ar vēlvienu nodaļu savam jau nelielu popularitāti ieguvušajam stāstam "Viņš Un Viņa Fane".
Es ļoti atvainojos par garo pauzi, kuru paņemu, jo biju pārņemta ar skolu un citām lietām, kas mani bija izsīkušas tukšu un bez idejām. Un mana interese par šo grupu ir krietni samazinājusies. Bet, hey, esmu atpakaļ!
Un gribu pateikt arī milzīgu paldies par tiem jaukajiem komentariņiem, vienmēr, neatkarīgi no vietas un apstākļiem, smaidu, kad kāds atstāj kādu pozitīvu komentāru!