I'll be Ok [ J-hope ]

x.1

Mēs dzīvojam lietū, pārmaiņu jūrā...

Šie vārdi atbalsojās manā galvā, neskaitāmas reizes.
Devos lēnām mājās no bibliotēkas, kur parasti atrados visu brīvo laiku. Gāju lēnām ar rokām apskaujot grāmatas, kuras biju paņēmusi no bibliotēkas un devos uz mājām. Lēni ejot uz māju pusi man kabatā ievirbējās un drīz sāka skanēt pazīstamā melodija.
Let ME Know...
Slinki izņēmu no kabatas, pat nepaskatoties uzreiz paceļot.
- MIN... EMBERA... SUN.. !!!
Māte agresīvā balsī kliedza man caur telefonu ausī.
- Māt nomierinies...
Centos pēc iespējas mierīgāk piedzērošu māti nomierināt.
- velcies šurp vazanķe, man ir vajadzīgs ēdiens.... UN TULīT PAT!
Viņa iekliedza manā ausī no jauna. Man gribējās raudāt, bet vienīgais kas no manis iznāca bija.
- Es drīz būšu...
Un noliku klausuli.
Gāju pa parku vis palika melns  nokritu pie zemes,
b

ezsamaņā.

   +
tai pašā laikā cita skata punktā
   +

Gāju pa parku ejot tuvāk, kāda meitene gulēja bezsamaņā uz trotuāra.
Piegāju pie viņas klāt. Tā bija viņa,
tik trausla un... Tik skaista. Pietupos pie viņas un centos maigi viņu pamodināt, taču nekas neliecināja par viņas pamošanos. Sapratis ka nevēlos viņu šeit atstāt. Paņēmu viņu rokās un grāmatas pie reizes ieliekot viņas klēpī. Nesu netālu no savas mašīnas. Ieliku viņu savā mašīnā un vedu pie sevis.
.
Atbraucis paņēmu viņu atkal līgaviņā ejot uz lieveņa pusi aizslēdzu mašīnu. Piegāju pie durvīm domājot ka viņas būs aizslēgtas, bet  bija vaļā. Iegāju cik vien klusi varēju, iekšā.
- Hjung, kas viņa?
Jungkook man miegains prasīja ejot uz tualeti.
- meitene..
- redzu, bet kas viņa ir?
- mana pazudusī, mirusī māsa.
Negaidot atbildi devos ar meiteni uz istabu, kur viņa apmetīsies.
.
Atvēru mazliet čīkstošās durvis vaļā un iegāju ar viņu rokās iekšā. Nekas nebija mainījies, leļļu skapis, saplēstie rati, vecie aizkari, itin nekas te nebija mainījies tik vientulība caur visām sienām ieskāva,
un,
nu viņa ir tepat manās rokās. Ieguldīju viņu maigi gultā, kura pa brīnumu  viņai nebija par mazu. Uzliku segu virsū un pametu viņu vienu guļot.
Ejot uz durvju pusi,
izdzirdēju kādu skaņu no viņas puses.
- oppa. .
Viņa guļot čukstēja. Pasmaidīju pie sevis un mazliet pavēris durvis vaļā devos lejā noģērbt virsdrēbes.
.
Sēdēju pie galda dzerot tēju. Daudz domu šaudījās pa manu galvu, šurp turp un atpakaļ.
- Hyung, kāpēc vēl neguli?
Rap monster atnācis no garās darba dienas man noguris prasīja.
- viņa.... Lai nu paliek...
Piecēlos un devos uz istabu, ignorējot Rap monster dīvaino skatienu, kurš pat neņēma neko galvā un devās gulēt.

+Min Embera Sun skata punkts...+

Pamodos no lielām galvas sāpēm. Atvēru lēni savas acis. Man pavērās sveša istaba. Vis bija tik pazīstami un tik svešs. Piecēlos no gultas, lēnām gāju uz durvju pusi. Man vajadzēja tikt prom no šejienes. Izgāju koridorā. Viss ar vien likās tik pazīstams un tuvs. Gāju lēnām uz virtuvi. Pie galda sēdēja kāds puisis vecāks par mani. Verās man tieši virsū, tā pat kā es uz viņu. Tumši brūni mati, rokās kafija, ko ik pa laikam iedzēra. Tumšas acis ,ausīs mazi auskari un tas nopietnais skatiens...
- Kā gulēji ?
Viņa maigā balss mani  nobiedēja.
-Eess ...kkur attrodos?
Mana balss trīcēja man nezinot no kā.
- vis labi. Tu esi mājās.
Viņš mierīgi teica mazliet pasmaidot. Nesaprotu par ko viņš runā. Šis, manas mājas? Es dzīvoju mazā dzīvoklītī ar piedzērušos māti. Ne šādā krāšņā mājā.
- atvainojos, bet es šeit nedzīvoju un nezinu par ko tu runā.
Pamanīju viņa acīs skumjas. Viņš lēni izdzēra pēdējo kafijas malku pēc tam krūzi noliekot viņam priekšā. Lēni piecēlās kājās un nāca uz manu pusi. Nostājas man pretī veroties manās acīs.
- Sun... Esmu tavs brālis... Pirms pārs gadiem tu pazudi. Es tevi meklēju visus šos 13 gadus,tad uzzināju ka tu zaudēji atmiņu un dzīvo pie kādas dzēroņas.
- v..
- nemaz nesāc. Lai nu kā, Sun es tevi izmeklēju visu valsti, cerot ka tev nekas nav noticis.
Cerēju ka viņš beidzis.
Viņš ievilka elpu un stāstīja tālāk.
- Kaut tu neatceries mani ...tu atcerēsies. Šoreiz es negribu savu mazo nunna meklēt vēl kādus 7 gadus...un dzirdēt...kad... Tu esi... Mirusi.....
Viņam nokrita asara slapinot viņa vaigus un pēc tam vaigiem paliekot slapjiem. Pašai par pārsteigumu piegāju pie viņa un apskāvu viņu.
- es. Centīšos atcerēties...

Šādi mēs nostāvējām kādas 5 min. Līdz atnāca, kāds puisis kurš neatrāva savas acis no manis. Kaut es spētu pilnībā atcerēties!

- sveiki...
Viņš trīcošā balsī teica. Tā balss bija kur dzirdēta.

Atskats.. .

Gāju uz vietējo kafejnīcu  kur mani gaidīja Sofija. Kavējot jau 10 minūtes paātrināju gaitu. Tikusi pie kafejnīcas durvīm devos iekšā. Sofija ieraudzījusi mani māja man ar savu roku. Pamanījusi viņu devos uz galdiņu.
Nepamanījusi.
  Ieskrēju kādā, pēc tam saķerot divām rokām manas.
- Sun...
Tas izklausījās kā čuksts. Ieskatījos puiša acīs kuras nu bija stiklainas.
Es - piedod tu būsi kādu sajaucis.
Atrāvos no viņa un gāju pie Sofijas apsēsties.

Atskata beigas...