I'll be Ok [ J-hope ]

xx.5

The lovely face of lives we chase

   Atgriezušies  Jiwon aizsūtījām uz vienu no istabām. Vēl es negribēju no viņa šķirties. Dziļi es viņu joprojām mīlēju. Kaut viņš bija "cūka".
Gāju uz savu kabinetu. Ebi arī mani pameta vienu līdz ar atgriešanos. Lēnā solī devos uz kabineta pusi. Atvēru kabineta durvis un atkal sajutos vientuļi. Atmiņas paskrēja gar acīm nepamanot savas asaras.
Iesēdos krēslā vērojot katru lietu šajā istabā. Spriganās uguns liesmas kamīnā, grāmatas kuras saliktas plauktos, vēju aiz loga visu ko tik varēju saskatīt.
Izdzirdēju klavienus.
- Iekšā!
Iekliedzos pa visu kabinetu.
- Valdniec lejā viens uzskata jūs ka draugu un pieprasa jūsu uzmanību.
Sebils mazliet uzvilkts nosūdzēja.
- Paldies. Esi brīvs !
Notiecu pieceļoties no krēsla un devos aiz Sebila. Gāju lejā pa trepēm lejā sagaidot savas bailes. Vis caur melnā tērpts apģērba  paskata vīrietis ar ievērojamu muskuļu kalnu vērās uz gleznu pie sienas.
Izdzirdējis manus soļus apgriezās apkārt un vēroja mani.

Jimin?

Ko viņš te dara?
Lēnām devos ar apjukušu skatienu uz viņa pusi.
-

- Jimin ?
Tikusi skatījos vai vēl kāds ir. Precīzāk viņš. Hoseok.
- Sun. Mums nopietni jaaprunājas.
Viņš nopietni teica saglabājot sevī nopietnību.
- Labi tad nāc iesim apsēsties.
Rādiju koridorā stāvošajiem dīvāniem.
- Labi...
Viņš nočukstēja.
Aizgājām apsēsties viens otram pretī.
- Par ko tu gribēji runāt?
Ķēros pie lietas.
-Sun tev jānāk atpakaļ!!...
Jimin izlaida savu garu un sāka čīkstēt. Man pasmaidot.
- Es nevaru...
Nopūtos un nolaidu skatienu uz grīdu, pēc tam uz savām kurpēm.
- Esmu smagi slima.
Pacēlu skatienu augšā vērojot Jimin nobālējušo seju.
- Jimin. Man ir liela iespēja neizdzīvot uz zemes. Es tur nevaru atgriezties pat ja gribētu.
Notiecu jau čukstot.  Piecēlos un grasījos iet. Taču Jimin mani apstādināja.
- Tu esi vajadzīga viņam. Viņš neēd,raud ,dzer un krīt uz leju cik vien iespējams. Sun lūdzu...
Viņš nočukstēja.
- viņa dēļ....varu meiģināt.
Notiecu, puiša sejā iezagās mazs saules stariņš.
- man ir jautājums .
Jimins palika nopietnāks par nopietnu.
- kā tu nokļuvi te ? Ellē?
Jautāju.
- Es esmu dēmons ,tava tēva sekotājs.
Viņš neveikli iesmējās.
- Labi dosimies pie mana eņģeļa.
Notiecu un uzbūru durvis sev priekšā.
- Ebi !!!! Tu ar mani vai paliec spriež?
Nobļāvos pa visu māju un drīz vien sajutu vēja plūsmu un viņa bija man blakus.
- nu ko dosimies...
Nočukstēju vairāk kā sev un gāju pa durvīm teleportējoties uz zemi.

***
Sajūtas nevarēja aprakstīt cik laimīga jūtos atgriežoties.

Devos aiz Jimin muguras pie Hobie.
Man bija bail. 
Lēnām iegāju iekšā istabā redzot Hobi ar zobenu pavērstu pret sevi.
Vienā laika posmā tecēja pār maniem vaigiem asaras un kājas skrēja cik vien ātri pie viņa. Tikusi ierāvu viņu savā apskāvienā.
- Nedari to ....
Čukstēju raudot viņa plecā. Jutu ka viņš apņem manu augumu ar rokām un zobens nokrīt pie zemes šķindēdams.
- tu esi atpakaļ?
Viņš raudot čukstēja smaržojot manus matus joprojām neticot vai tā esmu es.
- ja ...
Nočukstēju nu jau sāpes kuras tagad jutu. Centos nekliegt dēļ sāpēm kuras tagad plosīja manu ķermeni.
- Es mīlu tevi...
Hobi teica mazliet atraujoties no manis lai, ieskatītos manās acīs. Viņa lūpas bija manējās. Taču dēļ sāpēm nespēju viņu noskūpstīt.
- Sun ?
Viņš atrāvās nesaprašanā.
- tu negribi no manis skūpstu?
Viņš saskumis prasīja.
Apķēru ar rokām viņa kaklu un ieskatījos viņa skumīgajās, nožēlas acīs.
- Hobi...Es mīlu tevi...
Teicu nopūšoties asarām vēl vairāk mitrinot manus vaigus.
- Nesaki ka tu mani pamet!
Viņš čukstēja cenšoties saglabāt mieru.
- Hobi...esmu smagi slima...es riskēju atgriezties uz zemes,
pie tevis... Es mīlu tevi bet, es nevaru vairs būt vesela.
- mēs ar to tiksim galā...
Viņš ievilka mani siltā apskāvienā.
- atradīsim visus paņēmienus.
Viņš čukstēja manos matos.
-

un tu varēsi būt tāda kāda agrāk.
Viņš teica un noskūpstīja man uz lūpām.

Pēc  nepilnām 3h.

Paspēju apģērbties ērtākās drēbes.

Izgāju ārā no istabas paņemot vajadzīgās mantas. Devos lēnām pa trepēm lejā. Pārējās manas mantas stāvēja jau mašīnā. Tikusi lejā pārbaudīju vai kas nav atstāts. Izgāju pa durvīm ārā, devos uz mašīnu kur, mani jau gaidīja Hobi pie stūres. Viņš pat pie mašīnā sēžot izskatījās pēc eņģeļa. Mana eņģeļa.
Iekāpu mašīnā. Hobi pieliecās pie manis un uzlika jostu. Pēc tā uzliekot uz pieres skūpstu.
- Pārējie pēc tam brauks. Mums vēl jaiegriežas  pie viena svarīga cilvēka.
Viņš iesāka braukt ārā no sētas.
- Hobi?
Viņš braucot pievērsa savu uzmanību man.
- Ja sauļ?
Nopūtos.
- Varam iegriezties tuvākajā statoelā ?
- Ja tūlīt būsim klāt...

Pēc nepilnām 15min.

Piestājām pie tuvējā stotiela. Izkāpu no mašīnas un pa taisno nesagaidot Hobi devos uz toaleti.  Paveicas ka nekāda rinda nebija un bija brīvs. Ieskrēju toaletē pie poda kārtīgi neaizverot durvis un izvēmos toletes podā.
Tās bija asinis.  
Sajutu  kāda klātbūtni.  Notīriju muti ar toletes papīru, piecēlos kājās un ieskrēju Hobi rokās.
-  es nesaprotu...
Teicu raudot Hobi krūškurvī.
- Kšs...
Viņš mierināja mani ar apļveida kustībām uz muguras.
- Vaķaties prom! Atrodiet citu vietu kur izrādīt savus hormonus!!!
Kāda veca kundzīte durvīs kliedza uz mums. Gribot man vēl vairāk raudot.
Jutu ka Hobi saspringst.
- Mēs jau ejam.
Pie Hobi sāniem izgājām ārā ar tās kundzītes nejauko skatienu.
- Negribi kaut ko ?
Hobi mani nostādināja ceļā vidū savas rokas uzliekot uz manas sejas,dziļi ieskatoties manās acīs.
- Tiešām neko ...
Nočukstēju aiztaisot labsajūtā acis viņa rokās.
Jutu ko slapju uz savas pieres.
- iesim ...
Viņš iedevis man skūpstu uz pieres veda aiz rokas uz mašīnu. 
Drīz vien pašai nemanot sēdēju mašīnā un Hobi sniedzās pēc drošības jostas.
- es pati...
Nočukstēju gandrīz nedzirdami aziskarot viņa rokas. Hobi pacēla savas acis sastopoties ar manām.
- Man nav grūtības tevi aprūpēt..
Viņš nočukstēja davājot savu eņģeļa smaidu.
Liekot man nemanāmi pasmaidīt.
- Es mīlu tevi...Manu eņģeli....
Nočukstēju veroties Hobi darbībās ap mani.
- Es tevi ar miļā.
Viņa lūpas skāra manas savienojot tos ar maniem tauriņiem vēderā.