I'll be Ok [ J-hope ]

x.5

Kā tu mīli, kad sirds ir salauzta? Kā jūs runājat, kad jūtaties atklāti?
Es varu piedot un piedot

Uzsāku lēnu skrējienu uz vasarnīcu. Tikusi pie durvīm tās atvēru ar spēku vaļā un skrēju uz savu istabu asarās, pakaļ telefonam kuru arī uzreiz izslēdzu un maku, lai tiktu mājās.
Istabā mazliet nomierinājos no raudāšanas un devos prom. Atstājot visiem vienu vēstuli.

Es visu atceros...

Paņēmu savu melno jaku ar kapuci un devos prom uzliekot pār galvu kapuci. Izskrēju ārā no vasarnīcas un skrēju prom uz pēdējo autobusu.
Knapi tikusi nopirku biļeti un devos uz savu vietu. Asaras joprojām nedomāja beigt tecēt.
Apsēdos pie loga skatoties caur logu uz kokiem, krūmiem, mājām, mežiem un laukiem. Noskatījos kā vis paliek aiz muguras.
Kāds piesēdās man blakus. Centos ignorēt, bet sēdētājs sāka mani bakstīt.
Pagriezos pret blakussēdētāju.
Manās acīs sataisījos vairāk asaras.
- Ember...
Viņa mierīgi centās pajautāt kaut viņas balsī bija manāms uztraukums.
- ej prom!!
Kliedzu pa autobusu pagriežoties atpakaļ uz loga pusi.
Es nespēju ar kādu runāt jo, īpaši ar viņu un viņu. Nevienu no tiem. Nesaprotu kā es nespēju to redzēt.

Sāra grasījās pieskarties viņai taču, viņa pārdomāja un devās prom.

Autobuss apstājās pie pazīstamās pieturas. Izkāpu pieturā un devos pa pazīstamajām ielām mājās.
Devos gar vecajam veikaliņam,  netālu stāvošajam parkam.
Soļi
Aiz manis.
Centos iet ātrāk taču soļi pastiprinājās. Ieskrēju kādā tumšā ieliņā. Soļi kas, bija vīriešu neatpalika no manis, tie pastiprinājās. Skrēju uz priekšu.
Priekšā gadījās vēl kādi, divi melnā tērpti vīrieši kuri, virzījās uz manu pusi.  Stāvēju sastingusi, skatoties uz abām pusēm.
- vairs nav kur mukt...
Teica vīrietis kurš, man sekoja jau no pieturas ejot mājās.
- ko jūs gribat?

Kliedzu vīrietim.

Kaut es nebūtu pametusi vasarnīcu ...

Vīrietis pasmejās un nāca uz manu pusi.
- es?
Viņš smejoties nāca pie manis, man ar katru soli ejot uz  atpakaļu.
- izskatās ka nēsi mirusi!? ...pie tevis atrodas kāda, grāmata.

Baltā?
Zini melnā.. Protams ka baltā.

Beidzu strīdēties ar sevi.
- pie manis nekāda grāmata neatrodas!
Centos melot pēc iespējas ticamāk.
- izrādās ka kādai  patīk melot..
Viņš pienāca pie manis man ieskrienot divos puišos kuri, arī drīz vien mani saķēra.

Gudri..

Slavēju sevi.
- gribi zināt ko mēs darām ar tādām kā tu?
Ar asarām acīs pagriezu galvu ka ne.
- tad jau tev būs tas gods to uzzināt.
Manas bailes pastiprinājās. Vīrietis izņēma no kabatas kādu nelielu nazi. Viņš ar to nāca uz manu pusi.
- zini ko šī mazā lietiņa spēj izdarīt?
Pagriezu galvu atkal ka nē taču bailes ar katru reizi pastiprinājās.
Viņš pienāca pie manis klāt un ar naža asmeni spēlējās gar manu seju. Vietās to stiprāk velkot, vietās mazāk dziļāk.
- saki, muļķe skuķe! Kur ir grāmata!
Viņš iekliedza manā ausī un ar nazi iedūra manā plecā. Man Iekliedzoties sāpēs.
Centos neteikt ne vārda un joprojām šņukstot gaidīju nākamo darbību uz manas ādas.
- boss viņa mums neko neteiks. Pametam te lai noasiņo.
Kāds jaunāks puisis kliedza no stūra laikam. Vīrietim kas tagad mani spīdzina.
- ne, Jiwon!
Viņš kliedza atpakaļ pusim.
- šoreiz viņa nedzīvos.
Viņš nočukstēja un ar nazi iedūra man vēderā to velkot uz augšu.

- Sun! Celies augšā!
Kāds mani purināja augšā. Atvēru savas acis vaļā. Tas bija tikai slikts sapnis un es atrodos savā istabā ar Hobi mani purinot augšā.
- vari beigt...
Bez elpas centos no sevis to izspiest.
- piedod.
Hobi atlaida mani un nolaidis galvu piecēlās no gultas kurā, viņš tikko sēdēja.
- Heosok.
Nočukstēju. Viņš pagriezās pret mani ar jautajošu skatienu.
- es..... Visu.... Atceros....

Piedodiet dārgie lasītāji ka, tik ilgi cik, nu ilgi viņa bija. Nebija ielikta, ceru ka izbaudījāt šo daļu. 😝🤔