I'll be Ok [ J-hope ]

xx.10

I'll be OK

- ES NEKUR NEDOŠOS!!!!
Kliedzu asarās saķerot pie reizes savu vēderu.
Jin spēra vienu soli uz priekšu, bet tika aizmests uz  puķudobes pusi.
- Skrien prom!
Vecīts bļāva mani bīdot uz citu pusi.
- Nē!!!
Bļāvu sāpēs gan no vēdera, gan vispārējām.
Uz večuku tika mests liels dzirksteļu  uguns bumba. Saprotot ka tā viņš mirs. Sāku taisīt lielu enerģijas vairogu starp mums un izlaidu savu garu tam līdzīgi nākot rēgiem.
Jin mocījās sāpēs kopā ar vairogu gāju pie viņa.
- Stāsti, kas tu patiesībā esi?
Saglabājot mieru jautāju manai balsij izklausoties varenai.
Jin acis brīdi saķēra manu acu skatu.
- ak Embera neatpazīsti?
Viņš smejoties no sāpēm prasīja.
- Ko tu izdarīji ar Jinu?!
Prasīju baidoties ka kāds viņu ir pārvērtis vai vēl sliktāk ieņēmis viņa ķermeni un pats
ir ieslodzīts.
- ha ha ha Es esmu Jin....paskaties uz mani vērīgāk Embera.
Ieskatījos viņa acīs tām ko man atgādinot.

~~~
Gāju pa naksnīgo trotuāru uz mājām cenšoties pārliecināt caur telefonu Hobi ka nevaig man nākt pretī. Pārliecinājusi noliku klausuli un ejot uz māju pusi klausījos naksnīgajā vakarā.
Vērojot pēkšņi uzlēcošo mēnesi ietriecos kādā. Viņa acis mēnesī savādi spīdēja mēness gaismā.
- Atvainojos.
Nočukstēju un centos tik prom savādā acu pāru īpašnieka. Taču viņš stingri iekrampējās manās rokās.
- varbūt gribi papriecāties?
Jutu ka uz svešinieka lūpām rotājas smīns. No kabatas veikli izķeksēja nazi pieturot ar vienu roku manas.
-tas nesāpēs...ha ha ha.....

***
Sēžu kur piesieta, dzirdu ka no griestiem tek ūdens, gaiss ir smags un viss ir tik tumšs. Kāds ik pa laikam skrāpejās un lien pār manām kājām. Žurkas!
Iekliedzos pievelkot savas kājas klāt.
Atveras durvis vaļā ienākot gaismai iekšā. Kāds jauns vīrietis ar gariem matiem iesoļo iekšā.
- Sveika dārgā, tagad tu klausi mani. Tu esi Sanfrancisko?
Viņš jautāja pienākot pie manis stipri paraujot aiz matiem.
-ATBILDI!!
Klusēju un sajūtu sitienu pa seju.
- Ja tagad neatbildēsi tavs mīļais brālis ar to kā viņu tur sauc tiks izbaroti maniem vilkiem.

***
Stāvu pie klints sasieta visapkārt uguns. Vīrietis aiz tā.
- Atdod to kas pieder man un uguns apstāsies!
Viņš kliedza uz mani ar katru reizi ugunim pastiprinoties.
- Ko vēl nesadomājies!! Es tev vēl teikšu!! Jā esmu viņa, bet tas nekad tev nepiederēs! Tas ir dzimtas mantojums!!
Raudot kliedzu cerēju ka spējas man atgriezīsies ātrāk, bet tēvs tās atņēma uz 16 gadiem.
- Nu vairs neesi tik varena??
Viņš smejoties pataisīja lielāku uguni.
Aiztaisīju acis un cerēju uz brīnumu izvēru rokas uz priekšu itkā aizsargājoties.
S

ajūtu kāda masu sev blakus un uguns pazuda svešiniekam pazūdot pie zemes.
Atvēru acis un biju viena ar svešinieku.

~~~

- Tu tas neesi!
Kliedzu cerot saviem vārdiem, jutu ka uz maniem vaigiem tek melnas asaras.
- Varbūt gribi pārbaudīt?
Viņš sāka pārbaudīt manu pacietību.
-

Tu tas biji!!!!
Iekliedzos švitinoties ar savām rokām pa gaisu saprotot uz reiz, cik akla esmu bijusi visu šo laiku.
- Jā, to jau sapratām...
Jin garlaikoti nolaida ignorējot manus rēgus plosot viņa sapņavu.
- KLUSĒ!!!
Izkliedzu uzmetot vēl pāris rēgus viņam virsū.
Piegāju pie večuka kas bija atslēdzies abu pušu trieciena laikā. Tikusi ar rokas vēzienu teleportēju viņu, viņa istabā.
Lēnām gāju uz Jina pusi.
- Kas tu īsti esi?
Prasīju uzliekot vienu roku uz savu vēderu.
- Tas pats, kas tu esi.
Jin noteica pasmīnot pēc brīža enerģijas lauks pārplīsa un es nokritu pie zemes.
Plati smaidīdams viņš pienāca pie manis no aukšas skatoties.
- Varbūt kad atnākšu mājās būs jāaprij kāda burciņa šprotu?
Jin kaut ko pie sevis murmināja, sagaidījusi izdevību nogāzu Jin no kājām un ieslodzīju elles ķēdēs.
- Par ēšanu varēsi domāt, kad būsi tādā veidolā kādā tu man esi vajadzīgs.
Noteicu ar roku pamājot saviem elles vergiem lai nes viņu man līdzi.
Ejot uz māju pusi ar rokas mājienu atgriezu sākotnējo izskatu un dzēsu večukam atmiņu.
Iegājuši mājās liku Jinu noguldīt uz virtuves galda.
- Ko jūs ar viņu darīsiet saimniec?
Kāds no rēgiem man pārdroši prasīja.
Paņēmu no atvilktnes vislielāko nazi un lēnām pagriezos pret viņiem skatoties, cik nazis ir ass.
- Esiet saudzīga pret viņu, viņš ir nākamais ziemeļelles princis un tavs nākamais līgavainis.
Manas acis ieplētās un nazis lidoja  zemē. Piegāju pie Jina saķerot viņa roku.
-Ahejulijam?
Saucu čukstot caur asarām raujot viņa roku.
- Atbrīvojiet viņu!
Nokomandēju raudot. Rēgi nesaprašanā vērās uz mani.
-Bet saimniec.
Patraucu vienu no rēgiem teikuma vidū.
- Zinu, tagad atbrīvojiet viņu.
Noteicu sākot celt aukšā Ahejulijamu.
Ķēdes pazuda no Ahejulijama ķermeņa.
Meiģināju viņu vēlreiz celt aukšā, bet neveiksmīgi.
- Viņš necelsies augšā aiz vediet viņu uz viņa istabu.
Noteicu pietuvojoties paceļot aukšā nokritušo nazi. Lēnām piecēlos kājās pieejot pie izlietnes noskalojot nazi un noliekot to žāvēties. Aizgāju apsēsties pie galda. Apsēžoties uzliku savu roku uz savu vēderu.
- Neviens tevi man neatņems.
Noteicu brīdi maigi ejot pa savu puncīti ar roku. Virtuvē parādījās durvis pa kurām iznāca Sebils.
- Saimniec jums obligāti jāierodas ellē.
Viņš elsojot teica. Satraucoties piecēlos kājās un devos pie Sebila.
- Kas notika ellē?
- labāk ierodaties un tad jums būs skaidrs.
Sebils un pazuda aiz durvīm. Pārbaudīju vai ir drošs un drīz vien arī teleportējos. Vietā kur reiz bija manas mājas un būs, līdz staigāt nespēšu.

Sveiki mīļie lasītāji! Es gribēju pateikties 2 jaukiem cilvēkiem bez kuriem šī daļa nebūtu tapusi un tādēļ mīļš paldiesiņš jums! Gaidiet nākamo! Mīļu jūs!