I'll be Ok [ J-hope ]

xx.9

I'll be ok...

Piecēlos augšā no ēdiena smaržas, kas nu jau bija pa visu māju.
Izvēlos uzmanīgi no gultas netraumējot savu vēderu, kas joprojām nežēlīgi sāpēja.
Iegāju mazā dūšā.
Pēc dušas uzvilku atkal kādu kleitiņu.

Izgāju ārā sekojot debešķīgajai smaržai. Būsim godīgi ēdiens ir Dievs.
Nogāju lejā pa trepēm uz virtuvi, kur darbojās Jin pie plīts.
- Varbūt vēlies pankūkas?
Jin jautāja rādot uz mani ar lāpstiņu. Iesmējos par to un gāju apsēsties pie galda.
- Ja, protams.
Jin beidza cept pēdējās debešķīgās pankūkas, kas man ļoti garšoja, bet pati nemācēju uzcetp tik labi. Viņas vienmēr bija vai nu piedegušas vai neizcepušās.
Jin nolika man pretī gardu pankūku šķīvi aplietu ar gardo šokolādes mērci un pārs dzērvenītēm pār pankūkām, kas izskatījās vienkārši debešķīgi.
- Izskatās gardi.
Noteicu nespējot noslēpt savas domas par pankūkām.
- un arī labi garšo.
Jin noteica noņemot nost priekšautu, kas maigi rotajās uz viņa gurniem. Drīz vien apsēžoties pie galda un sākot tiesāt savas pagatavotās pankūkas.
Sāku lēnām tiesāt pankūkas, kuras tiešām izrādījās pasakainas kā jau katru reizi, kad ēdu šo cilvēku brīnumu.
- mmm... Kā tu tās mācēji pagatavot?
Teicu tiesājot pankūkas pārsteigumā.
Par manu pārsteigumu Jin tik pasmējās.
- Dievinu ēdienu kā tu.
Viņš notieca un drīz vien beidza savu maltīti.
- Kā jūties? Es domāju vai vēders tev nesāp.
Viņš noteica ieliekot traukus mazgājamā mašīnā.
- emm... Nezinu, bet domāju ka manam vēderam patīk tavas gardās pankūkas.
Teicu ieliekot vēl vienu pankūku mutē.
Gribēju sniegties pēc nākamās pankūkas, bet šķīvis izrādījās tukš. Kuru drīz vien Jin paņēma nost ieliekot to trauku mazgājamā mašīnā.
- tagad iedzer šo.
Viņš nolika uz galda glāzi apelsīna sulas un blakus oranžu ar baltu kapsulu.

- Jin? Kas tas?
Sāku uztraukties skatoties uz krāsaino kapsulu man pretī uz galda.
- Es redzu ka kapsula, bet kas tas ir?
Mans uztraukums un neziņa auga spēkā.
- Tas tev palīdzēs remdēt sāpes.
Viņš man pasmaidīja pretī, no kura smaida man palika bail. Piecēlos kājas cenšoties  nomierināt savu uztraukumu.
- Es tev neticu!
Notiecu man nemanot kliedzot pēdējo vārdu.
Hobi, kur tu esi?
Man ir bail.
Jin nāca lēnām uz manu pusi.
- Gribi zināt, kas tur ir?
Jin prasīja viņa smaidam pazūdot no sejas.
- Ne!
Sāku skriet prom no virtuves uz savu istabu.
Sebil!!
Drīz vien laiks apstājas un Sebils iznāca no elles. Pieskrēju pie viņa prieka asarās.
- Sanfrancisko?
Viņš jautāja pārsteigumā.
- kāpēc visi grib nodarīt manam augošajam brīnumam pāri?
Prasīju raudot Sebila apskāvienā.
Viņš tik nopūtās un apskāva mani.
- Vis būs kārtībā.
Viņš noteica drīz vien nāca uz mūsu pusi Jin.
- Embera Sun!
Viņš itkā dziedāja manu vārdu burtojot lēnām.
- Sebil tev ir jāpazūd, viņš nedrīkst uzzināt.
Nočukstēju Sebilam kurš drīz vien pazuda.
Skrēju lēnām uz savu istabu.
- EMBERA....
Viņš atkal sāka izdziedāt manu vārdu.
Aizslēdzu istabas durvis ciet. No bailēm piespiedos pie durvīm klāt.
- SUN....
Jin jau bija netāli no manas istabas.
Nu man ir beigas.
Viņš jau bija pie durvīm sākot raustīt durvju rokturi.
Nogāju prom no durvīm pieskrienot pie loga. Atvēru to.
Paskatījos lejā.
Nu kāpēc manai istabai vienmēr jābūt tik augstu?
Pieskrēju pie skapja pēc apmetņa un lecu ārā pa logu. Izmantojot savas spējas, lai nesasitos. Skrēju pa mauriņu prom no turienes. Kaut Jin nu jau skrēja man pakaļ pa parādes durvīm redzot ka es nolecu lejā. Pareizāk nolidojot lejā.
Kādu brīdi skrēju līdz ieskrēju pie  kāda kaimiņu mājas sleikšņa, nepacietīgi klauvējoties. Drīz vien atverot kādam nu jau dusmīgam večukam.
- Es atvainojos, bet man seko lūdzu glābiet mani.
Teicu elsojot no skriešanas.
- Kas notika jaunkundz?
Večuks prasīja ievedot gandrīz iekšā.
- STĀVIET!!!
Jin iekļāvās mani no biedējot līdz nāvei.
Lēnām apgriezos pret viņu.
- Ko tu te dari uz mana lieveņa!!!!???
Večuks pukojās par necieņu samīdot viņa tulpes.
- Mieru.
Jin meiģināja nomierināt večuku man blakām.
- mieru!? Lasies! Kamēr neesmu tevi noslānijis!!!
Viņš uzbļāva Jinam stāvot viņa tuplēs.
Jina rokās sāka parādīties uguns lodes, kuras viņš grasījās mest virsū.
- Es tev teicu lasies!!!
Večuks pukojās izveidojot uguns lodi kuru meta pret Jin.
Jinam veikli izvairoties.
- Atdot meiteni man.
Viņš teica.
- lūdzu ne.
Lūdzos sajūtot pēkšņas sāpes vēderā gandrīz nokrītot pie zemes sāpēs.
Uzliku roku uz vēdera, tas kustējās.
Jin jau grasījās nākt uz mani pusi, bet kaut kas izšāvās man apkārt. Abiem vīrieša dzimuma pārstāvjiem mani vērojot.
- Meitene paliks šeit, Lasies!
Viņš vēlreiz uzbļāva Jinam.
Metot ar uguns lodi.
- Tu domā vecais veci ka es došos,  bez tā skuķa?!
Viņš neticīgi prasīja iesmejoties metot ar uguns lodēm uz večuka pusi.
Piecēlos kājas cenošoties nenokrist atkal pie zemes.
- Jin, pasaki ka tas nēsi tu.
Lūdzos ignorējot sāpes manā vēderā.
- Sun šī ir mana īstā daba.
Viņš smējās pilnā kaklā.
- Tagad esi laba meitene un nāc man līdzi!

Sveiki mani dārgie lasītāji. Piedodiet ka tik ilgi nebija, bet tā sanāca.
Un apsveicu jūs ar Hoseok dzimšanas dienu.