I'll be Ok [ J-hope ]

xx.3

The lovely face of lives we chase

Min Emberas Sun skata punkts..

Tikusi atpakaļ savās mājās. Iegaju savā istabā iekrītot gultā izplūdot asarās. Jutos tik vientuļa un pamesta.
Kādu stundu raudāju līdz izdzirdēju klauvēšanos pie manas istabas durvīm.
Pa tām ienāca Sebils.
- Valdniec...
Viņš nolieca galvu uz leju un pēc tam skatoties uz mani.
- Ir vajadzīga jūsu palīdzība... Pie mums ir ieradies viešņa kurš atbild ka esot valdnieces tuvs draugs.
Manas acis iepletās. Piecēlos piegāju pie skapja ,bija jāsāk darīt savi pienākumi.
- lai viņš uzgaida es drīz būšu.
Notiecu un dzirdēju to ka Sebils iziet. Piemeklēju melnu ar garām mežgīnotām rokām kleitiņu.

Uzvilkusi kleitu un uzlikusi mazliet meikapu nosedzot manas  noraudātās acis.
Gatava izgāju ārā no istabiņas un devos uz sava tēva kabinetu tagad jau manu. Cik ļoti es to negribētu atdzīt man viņa pietrūka un nožēloju. Tagad visiem bija tiesības mani ienīst. Iegāju kabinetā kur man raisīja tik daudz atmiņu. Pretī galdam sēdēja kāds pajauns jaunietis uaugšā.iem 15 gadiem. Lēnām aizgāju apsēsties savā turpmākajā vietā.
- sveiks... Kāds vējš tevi te atpūta?
Prasīju pusim kuram bija sarkanīgi balti mati ,izteikti vaigu kauli sārtas lūpas un āda sneigbalta.
- Tu esi tā valdniece?
Viņš prasīja ar izsmejošu toni.
Mazliet pasmējos.
- Kā redzi ja.
Piecēlos kājas ejot priekšā galdam pretī puisim atspiežoties pret galda malu.
- Tu neizskaties pēc tādas.
Viņš teica joprojām izsmejošā tonī. Kas nu jau veda no pacietības.
- Man parādīt savu tumšo pusi lai saprastu?!
Uzkliedzu dusmās vāroties.
- mierīgāk .... man ir kas jums jāsaka.
Viņš jau nosvērtāk sacīja.
Kas par brīnumu lika man nomierināties.
- vienu brīdi likās ka es kristu un nākamā brīdī es atrados pie ezera ar šo savādo izskatu. Es tikai gribēju zināt kāds bija lukturis un tad bau!
Kaut kas lika man ieklausīties puiša stāstītājā.
- pastāsti kā tas lukturis izskatās...
Puisis mazliet minstinājās.
- Ārpuse bija ar dažiem dārgakmeņiem un viņa spīdēja skaisti tirkī zilā tonī.
- vai ar tevi bija kāds?
- es biju viens pats...
Puisis nočukstēja, varēja manīt puiša bailes.
- kā tevi sauc? Un kas tevi te atsūtīja?
- Ēriks. Veca kundzīte kura pārdeva laikam kādas tējas.
- Kādas spējas esi manījis ?
Prasīju ar lielu interesi.
- to ka kad pieskaros kam, tas nomirst vai nu kad grasos ar kādu runāt mani sauc par "Deimonu".
- spējas mēs varam kontrolēt ja tās macēsi kontrolēt. Liela varbūtība ka tiec uz zemes. Tad tev būs divas izvēles. Vai nu kalpot man vai klejot pa zemi kā izraidītais. Tā nu būs tava izvēle. Vēl kas mani sauc Sanfrancisko bet, vari mani saukt par Sun.
Uzsmaidīju viņam nostājos kājas lēnām virzoties uz durvju pusi.
- nāc tev parādīšu istabu un izrādīšu pili.
Teicu gribot kur izkustēties.
Puisis riksītī piekrēja man balkus. Zināju ka man šīs zeņkis patiks un būs panākumi.
Devāmies pa gaiteni līdz pat galam kur atradās Ērika istaba,pa ceļam satastot kas atrodas.
- nu tā mūsu ekskursija beidzas šeit.
Teicu paverot istabas durvis vaļā gaidot kad viņš iejies.
- Wow
Dzirdēju no viņa mutes izskanot , pasmaidīju un devos atpakaļ uz kabinetu.
Ejot manā priekšā parādījās Ebī mani mazliet nobiedējot.
- valdienc... Lūdzu varam būtu plecs pie pleca.
Mana ēna prasīja.
- absurds...ne šodien ...nekad...tu esi brīva.
Teicu pagrūžot viņu.
Viņai izgaisot pēc tam kad, atskatījos uz atpakaļu.
Tā bija labāk. Devos tālāk. Mani iztraucēja no domām Sebils. Kad spēšu pati aiziet uz kabinetu?
- Atvainojos bet, viena sieviete uz jūsu vecumu vārdā Anija...gaida jūs lejā. Viņai esot kas svarīgs sakāms.
- paldies...
Devos lejā ar Sebilu blakus un tur jau stāvēja pašā lejā izsmalcināta sarkana apģērba sievieti. Devos lejā ar parleicību neizrādot mazo satraukumu.
- Labdien!
Smaidot sveicināju viešņu.
- Labdien!
Viņa pasmaidīja.
- nezinu vai jūs mani zināt bet, es esmu atāla tava tēva mazā māsa. Taču man jānāk tevi brīdināt.
Viņa teica metenīgā, nopietnā balsī ,kas mani sāka biedēt.
- nāk mans brālis kurš grasās tevi nogalināt un ieņemt tavu vietu.
Aukstas baiļu trīsas pārņēma mani. Acis mazliet samigoljās. Pieķēros pie margas.
- Atvainojos jums vis kārtībā?
Viņa pieskrēja pie manis turot manu roku.
- ja ,vis labi ....
Notiecu.
- ejam uz manu kabinetu.
Teicu ar roku rādot pa trepēm augšā. Abas gājām uz manu kabinetu. Tikusi, sarēba galva. Nejutu vairs zemi.

Pēc 3 stundām...

Ar galvas sāpēm piecēlos augšā. Kāds pienāca pie manis.
- Beidzot jūs piecēlāties...
Atpazinu šo ballsi, tā piederēja Anijai.
- kas notika?
Teica nu jau skatoties uz meiteni.
- un lūdzu sauc mani par Sun.
- Tu noģībi...kamēr tu gulēji ārsti tevi aprūpēja.

Sveiki ceru ka patīk šī daļa. Paldies dažām meitenēm par idejām un gaidat nākamo daļu!