I'll be Ok [ J-hope ]

x.2

Tu nevari saglabāt visu ko tu paņem.

- sveiki...
Viņš trīcošā balsī teica. Tā balss bija kur dzirdēta un pazīstama.
- sveiks...
Teicu nedroši pasmaidot.
- ko domājat par jūru?
Mans brālis iejautājās izjaucot šo neērto gaisotni.
Kāds ieskrēja virtuvē drīzāk kādi.
- Kāds pa jūru ieminējās?
Sarkanīgiem matiem, kurš laikam bija jaunākais ierunājās.
- es arī gribu!?!
Puisis ar Oranžiem matiem iekliedzās.
- tā nav Sun?
Puisis ar melniem matiem metot acis uz manu pusi norpasīja abiem puišiem.
- un es domāju ka Hyung meitene...
Puisis sasšķieba viegli savu seju.
Drīz vien puiši skrēja pie manis un ievilka dziļā apskāvienā.
- jjjuuus mmmani smmaceeeejaatt.
Visi uzreiz atrāvās no manis.
- tad mēs braucam uz jūru?
Pusis kuram bija melni mati ieminējās.
- mās mēs braucam, varbūt tu arī gribi?
Brālis piegāja pie manis, kura vārds, man bija tukšums.
- es braukšu...
Kaut kas bija jādara, lai iegūtu atpakaļ savas pazaudētās atmiņas.
- tiksimies lejā pie durvīm pēc pusstundas.

Gāju augšā uz istabu kur es gulēju. Lēnām kāpu pa kāpnēm augšā braucot ar roku gar sienu.

Skrēju mazā pumpainā, sarkanīgā kleitiņā pa trepēm augšā. Skreinot no kāda. Atskatījos atpakaļ viņš joprojām skrēja man pakaļ tikai tagad saucot manu vārdu.
- Sun!
Puisis priecīgs skrēja augšā pa kāpnēm.
Ticis nogāza meiteni no kājām. Abiem jauki smejoties.

Kādu laiku braukājot ar roku gar sienu. Mani vaigi palika slapji no asarām tā meitene bija...
Es ...
Un tas puisis likās tik pazīstams un tuvs.
Iegāju lēnām istabā, kura laikam bija mana. Nekas mani īpaši nepiesaistīja, kā galds pie loga uz kura bija samesti papīri.
Paņēmu vienu lapu lasīju.

Vīrietis tumšajā uzvalkā ar melnu platmali joprojām sekoja.
Ar tiem pašiem vārdiem un to pašu gramātu.

Viņš atkal man sekoja tikai šoreiz līdz mājām ar to pašu teikumu un gramātu.

Katru reizi viņš saka to teikumu.
- bērns tev izkrita...

Šoreiz gāju pie vecākiem, bet tad kādas balsis man to neļāva darīt.

Biju pie brāļa, viņš gribēja man ticēt, bet nespēja.

Ar katru lapu bija rakstīts par to vīrieti. Ar katru lapu identiskāks ar manu rokrakstu. Uzšķīru lapu, kur bija teikts.

Viņa šodien pazuda nespēju viņu atrast nekur. Tā ir mana vaina.
Es negribēju lai tā notiek. Kas man rāva aiz astes viņai pateikt to ka viņa, ir traucēklis un patiesību.

Lapa bija nosmērēta un bija redzami asaru traipi,kā arī viegli tintes traipi. Paķēru no galda kādu tukšu lapu un tinti uzrakstīju kādu teikumu.
Salīdzināju ar lapām. Tas rokraksts bija tik līdzīgs, vienāds. Tas bija
Mans...
Šis vis notika kad pazaudēju atmiņu.

Noliku lapas uz galda un skrēju ārā no istabas.
Pieklauvēju pie pirmajām istabas durvīm kas atradās netālu no manas istabas.
Atvēru durvis vaļā mazliet ieejot istabā iekšā, gultā ko cītīgi domājot sēdēja tas pats pusis no kafejnīcas.
Viņš paskatījās uz manu pusi un nāca uz manu pusi. Stāvēju sastingusi un skatījos viņa nākamās darbībās.
- piedodiet es meklēju savu brāli.
Taisījos iet prom no istabas, bet sajutu, kad viņš saķer manu roku.
- neaizej...
Viņš čukstēja tik maigi.
Pagriezos un ieskatījos viņa acis, tās ispauda tik daudz.
- Sun..
Viņš joprojām čukstēja , viņa rokas aizceļoja līdz manai sejai kura tika ieņemta ar viņa siltajām rokām.
- piedod man...
Viņš uzlika savas lūpas uz manas pieres tās mazliet paturot.
- saprotu ka tevi sāpināju... Bet,..... es vēl joprojām gribu tevi un nevienu citu. Es tevi meklēju. Es par tevi uztraucos, bet tad tu uzradies tai kafejnīcā itkā tu, mani nepazītu.
- es tiešām tevi neatceros, kad man paziņoja ārsts ka esu zaudējusi daudz asiņu un iekļuvusi lielā avārijā, es neatcerējos pilnīgi neko un tad tā sieviete teica ka ir mana māte, kaut es savus īstos vecākus un draugus neatceros. Man paveicās ka es paliku dzīva.
Man acīs parādījās asaras.
- es neko neatceros, tikai sāku atcerēties dažus fragmentus no savas bērnības. Tas ir sāpīgi kad, tu nezini, kas tu esi bijis pirms tam....
Pasaki lūdzu, kas tu biji pirms tam, kad iekļuvu avārijā!
Manas asaras lija un es dziļi sirdī cerēju kad viņš man  to pateiks.
- nekas...
Viņš to pateica itkā negribētu man to teikt, bet palaist pavisam.
Es cerēju un tai vietā iznāca šis vārds no viņa mutes un asaras kuras draudēja izlausties no viņa skaistajām acīm. Viņa sacītais  iedūrās manā sirdī cerot uz kaut ko un protams neuzzinot pilnīgi neko.
- ej prom. ..
Viņš asarās pateica un parādīja ar roku uz durvīm.
Man sāpēja,
izgāju no istabas ārā. Atspiedos pie sienas turpat raudot.
Kāpēc ar mani šis?
Kas viņš man bija?
Kāpēc tas tik ļoti sāp?
Neziņā  turpat pie sienas atspiedusies sēdēju,
raudot.