I'll be Ok [ J-hope ]

x.10

Kad mēs varam teikt,
un es varu teikt
Mēs mīlējām ar katru soli

Piegājām pie Jiwon.
- Pēdējais laiks dzīvot.
Teicu nopietni cenšoties savaldīt sevi.
- Es tev neko neteikšu!!!
Viņš iekliedzās kad, pilnīgi man visas iekšas sagriezās.

Šoreiz es tevi laižu ārā...

Beidzot...

Ilauzos viņa ēterā un laužot viņa sapņavu.
- tagad?
Prasīju viņam locoties sāpes ko darīja mans izlaistais gars.
Es nebiju viens bet, vairāki reizē. Tie varēja būt sākot no viena līdz pat pāri desmit rēgiem. Ja gribēju varēju būt viņa bailes tik tās jasagrābj.
- varbūt pamēģināt ko citu?
Smaidīju kamēr, mans gars plosījās pa viņa sapņavu.
- Labāk mirstu!!
Viņš kliedza tupjot, tad locoties sāpes saķerot galvu.
- Ka vēlies, bet tu tā pat pēc tam  būsi vergs un piederēsi man.
Piegāju pie viņa klāt uzliekot roku uz galvas atsaucot garu/ rēgu atpakaļ.

Kāpēc? ...

Pārbaudi vai viņš ko neslēpj.

Lūdzu garam kas, bija ar mani kopš dzimšanas, viņa ir tāda pati kā es tikai tumša pēc dabas. Tēvs viņu sauc par ēnu. Viņa visu laiku ir man līdzās kad, man ir dusmas viņai tās ir daudz lielākas un bīstamākas. Daž brīdi pazemē viņa ir cilvēka veidolā un runā ar mani, bet šeit mana "ēna " vai kā es to saucu mans otrais es. Viņa nostājas blakus man, es to jutu un man nebija iebildumi.

- beigšu ja, pateiksi!!!
Pieliecoties pie viņa auss iekliedzu tajā.
- tā turpini un es palikšu bez dzirdes.
Viņš centās nočukstēt pēc iespējas ko dzēlīgāku gandrīz sadzirdami.
- šādi turpināsi un es amputēšu tevi.
Piecēlos kājās skatoties kā viņš guļ pie zemes.

Viņš cieš kādu nodarījumu... Nespēju saprast ko.

Meiģini...

Es biju nogurusi no šī visa un gribēju atpakaļ mājās.
- Sun! Es viņus atradu!
Tae sauca no kaut kādas noslēgtas telpas.

Ejiet kāds viņam palīgā bet nepieskarieties!

Ja saimniec!

Pārs rēgi pamāja un devās pakaļ Tae.
- es drīz!!!
Kliedzu stāvot uz trepēm.

Ebi paliec!

Es te pat...

Viņa vienaldzīgi runāja man blakus stāvot.

Viņš no kā baidās?

Tikai tumšs pleķis, šaubos ka viņā ir kādas bailes.

- Vai tu atceries mūsu pirmo satikšanos?
Prasīju guļošajam puisim.
- es atceros... Tas bija tavā mājā tu stāvēji pie parādes durvīm nostāk no saviem vecākiem bet, pietiekami tuvu lai, būtu pazudušais kucēns kurš meklē patvērumu. Tad biju es, kura, negribēja precēties ar lielākas firmas dēlu. Kura gribēja palikt kopā vēl ar savu puisi. Tad uz tavas sejas nerotājas ierastais smaids bet, šis.
Skatījos viņa miegainajās acīs.
- Drūms, sāpes , nekas.
Viņš paskatījās uz mani ar neizteksmi sejā.
- vai tu atceries mūsu pirmo skūpstu?
Jautāju saraisoties manās acīs pa asarai, pietupjoties pie viņa vērojot viņu.
- tas bija trausls, raupjš,slapjš skūpsts. Todien tev bija pārsista lūpa kaujoties ar ielas noziedzīgāko bandu pilsētā. Tu biji viens viņi deviņi. Sviedri klāja pieri un visu tavu augumu, audums uz tavas ādas bija gan no sviedriem gan, no dubļiem kurās, pagadījies iekrist. Diena kad, sastrīdējos ar brāli, diena kad, grasījos Hobi brīdināt nedēļa, pirms avārijas.
Es jau raudāju atkal viņa priekšā un šoreiz no sirds. Gribēju lai viņš zin ko viņš man nozīmēja.
- vai atceries kad, pirmo reizi pret mani pacēli roku?
Asaras par vaigiem stiprāk tecēja.
- es atceros. Tev skauda tas ka biju pie Hobi, gribēji lai esmu tava. Iezīmēt kā suns savu teritoriju. Tas vakars ir palicis atmiņā plašāk par plašu. Vecāki šoferim lika braukt uz šejieni un mājās nerādīties līdz kāzām. Tobrīd tu biji iedzēris vairāk par normu. Kad tu uzzināji ka biju pie Hobi, sadusmojies paķēri tuvāk esošo nazi un meties man virsū. Sadurstot mani un piekaujot.
Tavus vārdus līdz šim atceros.
Tagad visi zinās kam piederi.
Un tev bija sava taisnība, es piederēju ellei un rēgiem ,ne tev. Taču rētas uz manas ādas nav atstājušas manu ādu.
Centos neraudāt tik daudz cik bija.
-  atceries šos?
Prasīju čukstot skatoties nu uz grīdu un to veidojumiem.
-es.... To... Atceros...
Viņš čukstēja sāpēs  gandrīz nedzirdami.
- un kā tu jūties ? Sagrauts, pamests, nekam nederīgs kā tagad,  ne?
Jautāju skatoties uz viņu ar mazāko interesi taču raudāju.