Stāsts par meiteni un puisi, Skārletu un Džeikobu. Saka, ka starp naidu un mīlestību ir viens solis. Tad arī par to ir šis stāsts. Patīkamu lasīšanu...
Mamma: Skārlet, celies!? Skārleta: Kas, kas noticis? Mēs mirstam? Mamma: Nu tā arī to varētu nosaukt, ir pirmā skolas diena!
Mamma ar blīkšķi aiztaisīja durvis. Es (Skārleta) piecēlos un izkāpu no gultas. Es iegāju vannasistabā un ielēcu siltā dušā.
Kad nomazgājos sataisījos skolai. Mans outfits:
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es izgāju no istabas un nokāpu lejā pa kāpnēm. Mamma sēdēja virtuvē un lasīja žurnālu.
Mamma: Nu tad beidzot, meitiņ, manuprāt tu nedaudz kavē! Skērleta: Tiešām, nu tad es skriešu. Mamma: Atā, lai tev jauka diena! Un atceries nekad neļauj tam Džeikobam tev kāpt uz galvas, labi? Skārleta: Nemaz neatgādini, atā.
Es (Skārleta) izskrēju ārā no mājas, pa ceļam paķērusi savu mugursomu. Es gāju ar kājām uz skolas pusi. Tad pēkšņi es sajutu roku. Šī roka aplikās man ap plecu, es jau zināju kurš tas ir.
Džeikobs: Čau, es cerēju tevi šogad vairāk nesatikt. Skārleta: Tici man, es tevi arī nē.
Es noņēmu viņa roku no mana pleca un atmetu atpakaļ.
Es viņu ignorēju un paātrināju soli. Džeikobs atpalika un kad atskatījos viņa vairs nekur nebija. Labi, ka vismaz tagad es viņu nesatiku.
Es aizgāju līdz skolai un pie ieejas ieraudzīju Marku. Es pieskrēju viņam klāt un viņu cieši apskāvu.
Skārleta: Čau, tu man šovasar pietrūki. Marks: Jā, tu man arī.
Marks nelikās tik priecīgs kā vienmēr. Viņa acīs varēja redzēt nedaudz skumjas. Es atlaidu rokas no Marka.
Skārleta: Kas noticis? Tu neesi priecīgs mani redzēt? Marks: Protams esmu, tikai... Skārleta: Tikai kas? Marks: Sakarā ar skolēnu pieaugumu mani pārcēla paralēlklasē. Skārleta: Ko?? Tu gribi teikt, ka mēs nemācīsimies vienā klasē?? Marks: Diemžēl... Skārleta: Tas nevar būt, mums ir jārunā ar direktoru. Ko tu stāvi, ejam, kamēr stundas nav sākušās.
Noskan skolas zvans uz stundu.
Marks: Skārlet, man jāiet, un tev arī. Es jau runāju ar direktoru, bet viņš teica, ka nav izvēles. Skārleta: Nu, tad laikam šis ir atā, līdz pusdienām.
Es cieši apskāvu Marku, un mēs katrs devāmies uz savu pusi. Dodoties prom viņš man pamāja atā.
Pirmā stunda ir matemātika, un es aizgāju uz klasi.
Skolotāja: Sveika, Skārlet. Lūdzu, šī būs tava sēdvieta šogad.
Viņa norādija uz priekšējo solu, blakus meitenei Annai. Es aizgāju un apsēdos savā jaunajā sēdvietā.
Skārleta: Čau Anna, kā pagāja vasara?
Viņa mani ignorēja. Viņa ir ļoti klusa un ar nevienu nerunā. Es nodomāju- ai, cik garlaicīgs būs šis gads bez Marka.
Tad klasē ienāca Džeikobs, un viņa draugi Džonijs un Leo. Džeikobs ar zēniem apsēdās kopā, klases otrā galā.
Skolotāja: Nē, puiši, jūs man jau pagājušogad traucējāt stundas, šogad es jūs izsēdināšu. Džonij, samainies vietām ar Danu, Leo ar Harietu, bet Džeikob, ammm...
Skolotājas acis pārbrauca apkārt, pa visu klasi un apstājās pie manis.
Skolotāja: Samainies ar Annu, šogad tu sēdēsi kopā ar Skārletu. Džeikobs: Ar Skārletu!? Nē, tad jau labāk es sēžu kopā ar vecu zeķi nekā ar viņu.
Klase izplūda smieklos. Es tikai sēdēju nodūrusi galvu, neko nesakot.
Skolotāja deva Džeikobam niknu skatienu, signalizējot viņam, lai skolotāju nekaitina.
Džeikobs paņēma savu mugursomu un samainījās vietām ar Annu.
