Ienaidnieks

9

Džeikoba daļa:

Mēs ar Skārletu esam atnākuši līdz manām (Džeikoba) mājām.

Džeikobs: Nu, mēs esam klāt.
Skārleta: Tu dzīvo tiešām jaukā mājā.
Džeikobs: Es zinu.

Es paņēmu Skārletas roku un mēs iegājām mājas priekšpagalmā.

Es ieraudzīju basketbola bummbu, paņēmu to un iedevu Skārletai.

Džeikobs: Met.
Skārleta: Met kur?

Es parādiju uz basketbola grozu virs garāžas durvīm.

Skārleta: Aaaa, tu mani izaicini uz spēli?
Džeikobs: Nu, tu metīsi vai nē?

Skārleta "uzlika" savu "koncentrēšanās seju". Viņa izskatījās tik mīlīga. Skārleta atvēzējās un meta. Un... Viņa trāpija grozā.

Džeikobs: Heyy, tu man neesi stāstījusi, ka esi basketboliste.
Skārleta: Jā, es zinu. Mani vajadzētu iekļaut Nacionālajā Basketbola Līgā.

Mēs abi pasmējāmies.

Skārleta: Un ko tu? Metīsi?

Es metu nedaudz izrādoties Skārletai, un, protams, trāpīju.

Skārleta: Tev padodas, nu, tīri okey, bet ne tik labi kā man.

Mēs abi pasmējāmies un turpinājām mētāt bumbu.

             [Pēc apmēram stundas]

Skārletas daļa:

Džeikobs: Skārlet, nezinu, kā tu, bet es esmu nereāli izsalcis.
Skārleta: Jā, es arī.
Džeikobs: Nu tad nāc iekšā, centīšos atrast ko ēdamu.

Tad iezvanījās mans (Skārletas) telefons. Es to izvilku no savas mugursomas.

Skārleta: Ammm, tā ir mamma, man noteikti jāatbild.

(Saruna telefonā)

Mamma: Meitiņ, kur tu esi? Kāpēc vēl neesi mājās.
Skārleta: Ammm, man viss labi, mam, es esmu pie drauga?
Mamma: Marka?
Skārleta: Nē, pie cita.
Mamma: Un kad tad tu būsi mājās?
Skārleta: Es īsti nezinu, bet apsolu, nebūšu vēlu.
Mamma: Nu labi, kad atnāksi mājās parunāsim.
Skārleta: Okey, atā.

Es noliku telefonu, un Džeikobs jau bija iegājis mājā, atstājot durvis vaļā.
Es iegāju iekšā un aiztaisīju ārdurvis.

Skārleta: Džeikoob...
Džeikobs: Nu?

Viņš iznāca no virtuves.

Džeikobs: Tev jāiet?

Viņš skatījās uz mani ar skumjām, kucēna acīm.

Skārleta: Amm, nē, vēl nav. Bet es navaru palikt ļoti vēlu.
Džeikobs: Tad labi, tu teici ka gribi ēst, nāc...

Džeikobs satvēra manu roku un aizveda mani uz virtuvi.

Virtuvē viņš man pasniedza sķīvi ar divām maizītēm.

Skārleta: Paldies.

Es nobučoju viņu uz vaiga. Džeikobs nosarka.

Skārleta: Un ko mēs tagad darīsim?
Džeikobs: Es varu ieslēgt kādu filmu, ja tu gribi.
Skārleta: Labi.

Mēs aizgājām un apsēdāmies uz dīvāna. Džeikobs ieslēdza filmu, un es skatoties apēdu savas maizītes. Es noliku šķīvi malā un apsēdos tuvāk Džeikobam. Viņš apskāva mani, un mēs abi tur sēdējām apskāvušies visu filmas laiku.

Mēs abi nemanot iemigām.

                    [Nākamajā rītā]

Es pamodos.

Es domāju - Kur es esmu? Pagaidi, kāpēc es esmu Džeikoba apskāvienos?! Aj, pareizi, es taču te vakar paliku. Bet pagaidi, bāc, mamma taču neko par to nezin.

Es no savām domām ātri pieslējos kājās. Ar manām kustībām es pamodināju Džeikobu.

Džeikobs: Skārlet, ko tu te dari?
Skārleta: Es biju tādā pašā šokā kad pamodos.

Džeikobs paberzēja acis. Viņš izskatījās tik mīļi ar aizmigušām acīm, un nekārtīgiem matiem.

Es ieraudzīju savu somu, un devos pie tās lai atrastu telefonu.

Džeikobs: Mēs laikam skatoties filmu iemigām.
Skārleta: Jā, vai tu atceries filmas beigas?
Džeikobs: Nē.

Mēs abi sasmējāmies. Es paņēmu telefonu un protams tur bija 21 neatbildēts zvans un 6 ziņas. No mammas.

Džeikobs: Mamma, uztraucās?
Skārleta: Jā, tikai viņa man galvu noraus, kad aiziešu mājās.
Džeikobs: Tad neej, paliec pie manis.

Viņš piecēlās un apskāva mani no mugurpuses.

Skārleta: Jā, tu jau gribētu.
Džeikobs: Protams, es tevi prom nelaidīšu.

Es pagriezos apkārt un noskūpstiju Džeikobu.

Skārleta: Man jāiet.
Džeikobs: Es jau teicu, es tevi nelaidīšu.
Skārleta: Džeikob, mana mamma varbūt šobrīd ir uz nervu sabrukuma robežas. Es zinu, tev noteikti vienalga, bet man nav.

Tad Džeikobs mani noskūpstīja.

                  《9 daļas beigas》