Ienaidnieks

17

Skārletas daļa:

Skārleta: Kāpēc Džeikobs man nekad nav stāstījis, ka viņam ir māsa?
Sofija: Nu šī māsa, nu viņas vairs nav.
Skārleta: Pagaidi, viņa ir mirusi? Un kāds tam vispār sakars ar to, ka Džeikobs man iesita?
Sofija: Jā, viņa ir mirusi. Un tam ir vistiešākais sakars.
Skārleta: Tu vari man visu izskaidrot?

Sofija dziļi iecilka elpu, un nopūtās.

Sofija: Tā, tad. Džeikoba māsu sauca Dženna. Viņa bija 3 gadus vecāka. Džennai un Džeikobam bija ideālas brāļa un māsas attiecības. Dženna satikās ar daudziem puišiem, viņa mīlēja reizēm iedzert, bet pirms 3 gadiem...
Skārleta: Kas notika?
Sofija: Dženna atnāca mājās kopā ar kādu čali. Viņi abi bija dzēruši, taču Dženna bija pie pilna saprāta, bet tas puisis gan nē. Viņi par kaut ko strīdējās. Džeikobs to dzirdēdams piegāja pie māsas istabas durvīm. Tas čalis sāka kļūt agresīvs, viņš sāka Džennu sist, līdz...
Skārleta: Līdz viņš Džennu nosita...
Sofija: Jā, turklāt Džeikobs tur stāvēja un redzēja kā viņa māsu nosit. Viņš neko nevarēja izdarīt, vecāki mājās nebija, viņam bija tikai 12 gadi...

Es skatījos uz Sofiju nesaprašanā. Labi, tas notika, tas ir skumji, bet tam tiešām nav nekāda sakara ar to, ka Džeikobs man iesita.

Sofija: Un kopš tā laika Džeikobs necieš vardarbību. Ne reizi neesmu redzējusi kā Džeikobs kaujas, ne reizi. Pazīstu viņu jau vairākus gadus.
Skārleta: Bet, bet.... Kā tas var būt? Sofij, Džeikobs man iesita, viņš iesita manam labākajam darugam, un tad atkal man?!
Sofija: Piezvani, lūdzu. Piezvani, parunā ar Džeikobu. Tas ir dīvaini, ka viņš tā uzvedas.

Es uzskrēju augšā pa kāpnēm, lai paķertu savu telefonu. Kad iegāju istabā Marks vēl saldi gulēja. Tas labi, jo negribēju lai Marks ceļ traci.

Es paņēmu telefonu, un noskrēju lejā. Sofija stāvēja pie ārdurvīm.

Sofija: Es nu iešu. Izrunājieties, lūdzu.

Sofija aiztaisīja aiz sevis durvis, un aizgāja.

Es ieslēdzu telefonu, un uzspiedu  Džeikoba nummuru. Pēc brīža Džeikobs pacēla.

Džeikobs: Skārleta, lūdzu, lūdzu piedod man!
Skārleta: Bet tu man iesiti, Džeikob. Un tā nav pirmā reize.
Džeikobs: Es zinu, es esmu reāls idiots. Es pats sevi nevaru ciest, kā lai es prasu lai tu to dari.
Skārleta: Džeikob, zini.....

Es izplūdu asarās.

Skārleta: Es ļoti gribu tev piedot, ļoti. Bet es negribu sevi vairs sāpināt. Es negribu atkal ciest, no tā, ka tu man esi iesitis. Es negribu.
Džeikobs: Skārlet, tu esi mājās?
Skārleta: Jā, un kas?
Džeikobs: Es aizbraukšu pie tevis.
Skārleta: Nē, Džeikob, pie manis ir...

Džeikobs nolika. Tas nozīmē, ka Džeikobs nāks uz šejieni. Augšā manā gultā guļ Marks, ko Džeikobs darīs, kad viņu ieraudzīs. Un tas pats ar Marku, Marks būs dusmīgs uz Džeikobu, vēl izmetīs viņu ārā no mājas.

Es uzskrēju augšstāvā, un iegāju savā istabā. Marks jau bija pamodies, un guļus skatījās savā telefonā.

Marks: Labrīt, princesīt.

Marks man veltīja ļoti plašu smaidu.

Skārleta: Amm, labrīt.
Marks: Kaut kas noticis? Tu neizklausies diez ko priecīga.
Skārleta: Amm, nē viss labi, vienkārši...

Man galvā radās ideja, kā es varētu uz mirkli aizturēt Džeikobu.

Skārleta: Ammm, es, es gribēju pateikt, ka, amm, taviem vecākiem notiekti nepatiks, ka tu visu nakti nebiji mājās, un...
Marks: Tu gribi lai es eju?
Skārleta: Nu, amm...
Marks: Tu vari man pateikt...

Es izvilku telefonu no kabatas un paralēli runājot es rakstīju Džeikobam ziņu.

Skārleta: Vienkārši mana draudzene, viņa nāks ciemos, un, nē tu jau netruacē, vienkārši man ir daudz kas, nu, ko pastāstīt viņai un...
Marks: Labi, es saprotu, meiteņu lietas...

Marks man veltīja smaidu. Viņš izkāpa no gultas, un uzvilka savu džemperi. Es tur stāvēju vienkārši noskatoties, kā viņa muskuļaino augumu, pārsedz džemperis.

Marks: Nu tad es iešu, Leta.

Marks man iedeva buču uz pieres. Tas bija nedaudz smieklīgi, jo Marks ir nedaudz garāks par mani, un viņa lūpas, precīzi der mani pierei. Es uzsmaidīju Markam.

                      《17 daļas beigas》