Ienaidnieks

18

Skārletas daļa:

Marks izgāja ārā no manas istabas. Es ielēcu gultā, un uzrakstīju ziņu Džeikobam.

Skārleta
    Hey, varbūt tu gribi atnest ko brokastīm. Vienkārši esmu izsalkusi.

Džeikobs💗
     Protams, visu mani princesei, bučas.

Es izslēdzu telefonu un nogāju lejā. Marks tieši bija pie durvīm, gatavs iet ārā.

Es pieskrēju pie Marka, un cieši viņu apskāvu.

Marks: Par ko tad šis?
Skārleta: Paldies, par visu. Es nezinu, kā iztiktu bez tevis.

Marks man veltīja saulainu smaidu un devās ārā pa durvīm. Es stāvēju un noskatījos kā Marks iekāpj mašīnā un aizbrauc, pa ceļam vēl pamādams. Es pamāju viņam pretī.

Es iegāju atpakaļ iekšā un apsēdos dīvānā. Es ieslēdzu vienu no maniem mīļākajiem tv-šoviem.

Pēc kāda brītiņa zvanīja durvju zvans. Es uzliku pauzi, un piegāju pie ārdurvīm. Kad atvēru durvis, tur stāvēja Džeikobs. Viņš skatījās man dziļi acīs, turklāt mūsu abu acīs bija asaras.

Tad pēkšņi Džeikobs pieskrēja pie manis un apskāva mani. Es nenoturējos un apskāvu pretī. Es sajutu Džeikoba silto elpu uz sava kakla. Tas man lika vēl jo vairāk gribēt Džeikobu noskūpstīt.

Džeikobs brauca ar mazām bučiņām no mana kakla, līdz manam vaigam. Tad mūsu lūpas bija centimetru attālumā. Es jutos vāja, es biju jau kā izkususi Džeikoba rokās.

Taču es jutu nelielu satraukumu, vai pat beiles Džeikobā. Es sapratu, ka Džeikobs nezina, vai es šobrīd gribu viņu noskūpstī, vai nē.

Es nolēmu paņemt kontroli, un paliecos uz priekšu līdz mūsu lūpas saskārās. Džeikobs saprata to kā zīmi, ka viņš var turpināt.

Džeikobs skāka mani skūpstīt. Taču šoriez ne agresīvi. Viņš skūpstīja mani lēni, romantiski, neko nesteidzinādams. Pēc brīža jau abi skūpstījāmies Franču stilā, izmantojot mēli.

Manuprāt, mēs skūpstījāmies mūžību. Līdz Džeikobs atrāvās no manām lūpām.

Džeikobs: Piedod.
Skārleta: Es nezinu, Džeikob.
Džeikobs: Dod man iespēju, lūdzu. Ļauj man pierādīt, to kā vajadzētu būt.

Es iesktījos Džeikoba acīs. Tās bija skumjas. Tiešām skumjas.

Skārleta: Nu......labi.

Džeikoba acis uzreiz iemirdzējās. Viņš pacēla mani rokās uz grieza mani uz riņķi.

Džeikobs: Paldies, paldies, paldies.

Džeikobs nolaida mani zemē, jo redzēja ka man nedaudz jau sāk reibt galva.

Džeikobs: Saulīt, tu nezini cik daudz man tas nozīmē.

Es nedaudz pasmējos, un devu Džeikobam savu saulaināko smaidu.

Skārleta: Man tev ir tikai viens jautājums.
Džeikobs: Kāds?
Skārleta: Kur ir manas brokastis?

Džeikobs sāka smieties, un es nedaudz arī. Taču centos noturēt dusmīgu seju, lai Džeikobs saprot, ka man gribas ēst.

Džeikobs: Nu, tu varēt saģērbties, un mēs varētu kaut kur aizbraukt brokastīs.
Skārleta: Nu labi. Bet tad pagaidi mani šeit.
Džeikobs: Nopietni?
Skārleta: Amm, jā.
Džeikobs: Es jau cerēju, ka varēšu paskatīties.

Džeikobam bija tāds neliels smīniņš. Itkā viņš jokotu. Bet es to uztvēru nopietni.

Džeikobs: Es jokoju, saulīt.
Skārleta: Nu es gan neuztvēru to kā joku, nāc.

Es pagriezos un lēnām kāpu augšā. Es speciāli vēl pagrozīju savu pēcpusi lai iekārdinātu Džeikobu.

Džeikobs tur stāvēja un koda sev apakšlūpā.

Džeikobs: Saulīt, tu esi pārāk seksīga.
Skārleta: Tad tu nāksi vai nē?

Džeikobs uzreiz metās augšā.

                        《18 daļas beigas》