Ienaidnieks

7

Džeikoba daļa:

          [Pēc pāris mācību stundām]

Ir pusdienu pārtraukums. Mēs ar puišiem iegājām ēdnīcā. Apsēdāmies kopā ar skolas foršākajām meitenēm. Tostarp Sofiju.

Sofija ir mana meitene jau trīs nedēļas. Viņa izskatījās ļoti nikna.

Sofija: Džeikob, mums ir jārunā.
Džeikobs: Okey, ja man pēc skolas būs laiks, mēs varam parunāt.
Sofija: Tagad, lūdzu, tas ir ļoti svarīgi.
Džeikobs: Nu labi, labi.

Sofija mani izvilka ārā no ēdnīcas. Mēs gājām garām Skārletas galdiņam. Viņa bija viena, un izskatījās noskumusi. Man bija grūti neatruties no Sofijas un neskriet samīļot Skārletu.

Kad mēs izgājām ārā Sofija sakrustoja savas rokas un izņēma savu telefonu.

Sofija: Kā tu man paskaidrosi šo?

Sofija man iedeva savu telefonu, kur biju redzams es ar Skārletu. Apskaujoties, un pēcatm ejot sadevušies rociņās.

Sofija: Nu, kas viņa ir?
Džeikobs: Meitene.
Sofija: Tava meitene?
Džeikobs: Nē, nu vismaz pagaidām.
Sofija: Ja, un kur tad esmu es. Pēdējā laikā tu pat man neraksti, tu nerunā ar mani, un izvairies. Vai tas ir viņas dēļ?
Džeikobs: Varbūt.

Sofija izplūda asarās, lai arī cik ļoti man būtu vienalga par viņu, es sajutos kā īsts idiots. Es samīļoju viņu, lai tikai viņa beigtu raudāt.

Skārletas daļa:

Es sēdēju viena pati pie pusdienu galda. Kad pēkšņi es ieraudzīju kādu meiteni, velkam Džeikobu ārā pa durvīm. Man tas likās nedaudz dīvaini, un es pat sajutos nedaudz griezsirdīga. Tomēr es neko nevarēju teikt, es taču neesmu Džeikoba meitene. Pareizāk sekot es Džeikobam neesmu nekas.

Es nolēmu pamest ēdnīcu un izpidīt mājasdarbus pirms stundas. Es paņēmu savu mugursomu un devos uz izejas pusi.

Kad izgāju ārā pa durvīm es redzēju Džeikobu apskaujam to meiteni, kas pirms brīža viņu vilka ārā.

Gan Džeikobs, gan tā meitene mani pamanīja. Es tur stāvēju, kā pilnīga muļķe.

Tad tā meitene paņēma un noskūpstīja Džeikobu.

Es sajutos stulbi uz to visu skatoties, tāpēc vienkārši aizgāju.

Džeikoba daļa:

Es (Džeikobs) redzēju, kā Skārleta iznāk no ēdnīcas. Un tad Sofija mani noskūpstīja. Skārleta vienkārši aizskrēja prom.

Džeikobs: Kas tev ir?

Es atgrūdu Sofiju no sevis.

Sofija: Nekas, kas ir tev?! Hallo Džeikob, mēs esam kopā, esam skūpstījušies daudz reižu, vai tas atkal ir tās meitenes dēļ.
Džeikobs: Zini, nē. Mēs vairs neesam kopā, Sofij.

Un es vienkārši aizgāju meklēt Skārletu.

Es meklēju Skārletu cauri visai skolai, līdz atradu sēžam uz zemes, atspiedušos pret skapīšiem pie angļu valodas kabineta. Viņa mierīgi sēdēja un pildīja mājasdarbus.

Es piegāju viņai klāt, un apsēdos blakus.

Skārleta: Čau.

Viņa to teica tik mierīgā balsī, itkā pilnībā nekas nebūtu noticis.

Džeikobs: Čau, amm, es, es starpcitu neesmu vairs kopā ar to meiteni..
Džeikobs: Es viņu pametu...
Skārleta: Un kapēc? Viņa izskatījās ļoti skaista...
Džeikobs: Ne tik skaista kā tu, Skārlet...

Un tad noskanēja zvans uz stundu.

                《7 daļas beigas》