Ienaidnieks

13

Džeikoba daļa:

Džeikobs: Viņa ir mana meitene.
Hārvijs: Ko?!
Skārleta: Jā, es esmu Džeikoba meitene.
Hārvijs: Vāāv, tu nu gan ātri atradi citu Sofijas vietā.

Es redzēju ka Skārleta jūtas ļoti neveikli. Viņas acis bija nodurtas zemē.

Džeikobs: Skārlet, nāc.

Es parāvu viņas roku un devos taisni uz durvju pusi. Visi apkārtējie mani sveicināja, bet es viņus ignorēju.

Skārleta: Džeikob, kur mēs ejam?
Džeikobs: Nejautā, vienkārši nāc man līdzi.

Mēs izgājām ārā pa durvīm, un es saņēmu Skārletas roku.

Skārleta: Kas noticis, Džeikob?
Džeikobs: Nekas, es vienkārši saprotu, ka tu jūties stulbi šeit.
Skārleta: Nē, Džeikob. Man viss ir labi. Es nejūtos stulbi, mēs varam iet atpakaļ, tev nav jāpamet ballīte manis dēļ.
Džeikobs: Nopietni?
Skārleta: Bet protams.

Viņa ieskatījās man dziļi acīs un uzsmaidīja. Viņas skaistais, saulainais smaids man tiešām lika saprast, ka viņai viss ir labi.

Mēs devāmies atpakaļ iekšā.

Skārleta: Man ļoti patīk šī dziesma.

Skārleta paķēra manu roku un aizvilka mani uz pārējo dejotāju pusi. Visi uz mums skatījās, bet Skārletai bija vienalga. Viņa skatījās man dziļi acīs un sāka dejot.

Skārleta: C'mon Džeikob, dejo.

Es atbrīvojos un sāku dejot kopā ar Skārletu. Visi apkārtējie sāka dejot, bet atstāja mūs bariņa centrā.

Mūzikai sāka skanēt tās labākā daļa.

Skārleta: Šī ir mana mīļākā daļa.

Tad Skārleta sāka twerkot. Viņas pēcpuse izskatījās vienkārši perfekti. Es nevarēju atraut savas acis. Skārleta mani uzbudināja.

Es piegāju viņai ļoti tuvu. Piespiesdams sevi pie pie Skārletas pēcpuses, kamēr viņa twerkoja. Uzliku savas rokas uz viņas vidukļa.

Apkārtējie: Ejjjjjj. Ejjjjj.

Apkārtējie cilvēki līksminādami sauca līdz, skatoties uz mums.

Kad mūzika beidzās, Skārleta atrāva savu pēcpui no manis. Es paķēru viņas roku, un uzvilku viņu augšstāvā.

Skārleta: Džeikob, kur mēs atkal ejam.

Es Skārletai neatbildēju. Atvēru pirmās durvis, kuras ieraudzīju, un iegāju guļamistabā.

Džeikobs: Sēdi.

Es parādiju uz gultu. Skārleta pamāja ar galvu sakot jā, un paklausīgi apsēdās uz gultas. Viņa izskatījās neduadz nobijusies.

Es pasmaidīju. Un redzēju, ka viņas sejā parādās smaids. Viņa aplūkoja mani no augšas uz leju, un atpakaļ.

Es nenoturējos. Viegli pagrūdu Skārletu uz gultas, liekot viņai nokrist guļus. Es uzlīdu viņai virsū. Sāku skūpstīt viņas saldās lūpas. Viņa maniem skūpstiem atbildēja, un nepretojās. Es to uzskatīju par zīmi, ka viņai tas patīk.

No Skārletas lūpām es virzījos uz viņas kakla pusi. Pa ceļam atstājot mazas bučiņas.

Es sāku skūpstīt viņas kaklu, izmantojot mēli, kamēr Skārletas pirksti brauca cauri maniem matiem.

Viņa to izbaudīja. Es zinu.

Uz Skārletas kakla es uzsūcu nelilu zilumu. Tas lika Skārletas elpai sarauties sāpēs.

Džeikobs: Tev sāp?

Es mirkli atrāvos no Skārletas.

Skārleta: Nē, neapstājies. Turpini.

Mēs ieskatījāmies viens otram acīs, un uzsmaidījām. Tā bija zīme, ka varu turpināt.