Ienaidnieks

3

Skārletas daļa:

Mēs abi iegājām klasē, sekojot  skolotājai.

Skolotāja: Apsēžaties savās vietās. Kopā!
Džeikobs: Atkal. Man jau tā Skārleta zaje...
Skolotāja: Muti, Džeikob. Tu negribi lai es pasasku taviem vecākiem par tavu mutas brūķēšanu.

Džeikobs ieņēma vietu blakus man. Es vēl joprojām klusēju. Un nemaz nevēlējos runāt, jo kopš matemātikas ar Džeikobu nebiju runājusi.

Skolotāja mums abiem iedeva darba lapas matemātikā. Tās izskatījās tīri vienkāršas. Es paņēmu pildspalvu un sāku to pildīt.

Skolotāja: Pēcstundu beigās jānodod. Es iziešu, bet būšu atpakaļ.

Skolotāja augstprātīgi izsoļoja ārā no klases. Džeikobs man pasvieda savu darba lapu.

Džeikobs: Še pildi.

Viņš teica pat nepaskatīdamies uz mani ieurbies savā telefonā. Es paskatījos uz viņa darba lapu.

Skārleta: Nē, Džeikob, kāpēc tev atkal liekas, ka es tev izdabāšu?
Džeikobs: Uzmanies, ar saviem vārdiem, tu negribi mani sadusmot, Skārlet.
Skārleta: Man vienalga. Dusmojies cik gribi, bet es tev nekalpošu.

Es pasviedu atpakaļ Džeikoba lapu, un atsāku pildīt savējo. Džeikobs paskatījās uz lapu, atrāva savas acis no telefona, pagriezās uz manu pusi un iecirta man sejā pļauku.

Skārleta: Kas ar tevi notiek?! Tu esi traks?!

Es saķēru savu vaigu un izskrēju ārā no klases. Izejot es aizcirtu durvis un nokritu turpat pie durvīm gar zemi. Es atspiedos pret sienu, kamēr pār maniem vaigiem tecēja asaras.

Pēkšņi klases durvis atvērās un pa tām iznāca Džeikobs. Viņš paskatījās apkārt un tad ieraudzīja mani sēžot uz zemes. Es viņam nepievērsu uzmanību. Turpināju sēdēt un raudāt.

Džeikobs apsēdās man blakus uz zemes, atspiedies pret sienu. Viņa plecs saskārās ar manējo.

Džeikobs: Piedod, Skārlet, es jau teicu lai tu mani nesadusmo.
Skārleta: Es neesmu tev nekāds kalps, man nav jāizdabā tavām kaprīzēm.
Džeikobs: Es zinu.

Džeikobs izklausījās patiešām noskumis, nožēlojot izdarīto. Es pacēlu acis un mūsu acu skatieni savienojās. Viņa acis bija ļoti noskumušas un nožēlas pilnas.

Skārleta: Tu saki, ka tu to zini, ja?? Tad kāpēc tu man liec to darīt. Un ja nedaru, tad mani sit! Tev tas nelikas slimi, ko??
Džeikobs: Nu piedod, man, Skārlet.
Skārleta: Ko, ko tu gribi lai es tev piedodu. Tu vienkārši es tu. Tu vienkārši esi tas pats Džeikobs kas vienmēr. Mani apsmej, pazemo, un nu savam sarakstam vari pievienot arī sišanu.

Es izplūdu asarās un paslēpos savas jakas piedurknēs.

Džeikobs: Skārlet...
Skārleta: Kāpēc tu mani tā ienīsti? Ko es tev esmu izdarījusi?
Džeikobs: Tu tiešām gribi zināt...
Skārleta: Jā, es gribu.
Džeikobs: Ahhhh, tu, tu...
Skārleta: Ko es?
Džeikobs: Tu man patīc...

Noskanēja zvans un pēcstundas bija beigušās.

Es piecēlos un iegāju klasē. Es paķēru savu skolas somu un skrēju ārā no skolas, asarām līstot pāri maniem vaigiem.

                   《3 daļas beigas》