Ienaidnieks

8

Skārletas daļa:

            [Skolas dienas beigas]

Es izgāju ārā no klases, un gribēju aiziet līdz savam skapītim, bet mani apstādināja Džeikobs.

Džeikobs: Hey, amm, varbūt tu gribi šodien atnākt pie manis? Mani vecāki šorīt aizbrauca tēta darba darījumos un man vienkārši būs nereāli garlaicīgi vienam.
Skārleta: Ammm, nu laikam jau, es tikai paņemšu dažas mantas no sava skapīša, labi?
Džeikobs: Jā, okey. Es tevi pagaidīšu pie skolas ieejas.

Mēs ar Džeikobu izšķīrāmies, viņš devās mani pagaidīt, bet es devos uz savu skapīti. Es paņēmu dažas lietas un tad devos ārā.

Pie ieejas bija Džeikobs ar saviem draugiem, Leo un Džoniju. Es izgāju ārā un aizgāju līdz Džeikobam. Es jutos nedaudz stulbi, jo es parasti ar Džeikoba draugiem nerunāju.

Džeikobs mani pamanīja.

Džeikobs: Hey, Skārlet, nāc šurp.

Es atnācu un Džeikobs aplika savu roku apkārt manam plecam. Es jutos vēl stulbāk un neērtāk.

Leo: Auuu, tā tad jūs tagad esat kopā, ja??
Džonijs: Džeikob, tu nu gan esi nogrābis īstu saldumiņu ko??

Es jutos ļoti ļoti neērti. It īpaši tāpēc, ka Džonijs skatījās man tieši virsū un koda savā apakšlūpā, gribēdams mani noskūpstīt.

Džeikobs: Nē, nē, veči, mēs esam tikai draugi.
Džonijs: Tas labi, tad jau tev nebūs iebildumu.

Džonijs panāca man tuvāk un aplika savas rokas apkārt manam viduklim. Lēnām tās slidinot uz manu pēcpusi. Skatoties teiši man acīs, vēl joprojām kozdams apakšlūpā.

Es Džoniju atgrūdu.

Skārleta: Neaiztiec mani.
Leo: Uj, mazajai nu gan ir raksturiņš.
Džeikobs: Čaļi, nopietni, ejam Skārlet.

Džeikobs paķēra manu roku vilkdams mani prom no skolas teritorijas. Es viņam labprātīgi sekoju.

Džeikobs bija kluss, viņš ar mani nerunāja. Viņš izskatījās ļoti domīgs, it kā pārdomātu ko svarīgu.

Skārleta: Džeikob, kāpēc tu ar mani nerunā?

Džeikobs neko neatbildēja un turpināja iet.

Skārleta: Es nekur neiešu, ja tu man nepateiksi kas notiek.

Es atrāvos no Džeikoba rokas. Taču viņš pagriezās un...

Viņš pagriezās un noskūpstīja mani. Es atbildēju ar to pašu. Šajās nieka pāris minūtēs visa pasule pazuda. Biju tikai es un Džeikobs. Patiesībā šī sajūta bija vislabākā. Pēc brīža es atjēdzos un atrāvos no Džeikoba lūpām.

Skārleta: Džeikob, kas ar tevi notiek? Tad tu ar mani nesarunājies, bet tagad skūpsti mani, kas ir?
Džeikobs: Skārlet, man tas ir apnicis... Man ir apnicis, visiem teikt, ka tu neesi mana meitene. Man ir apnicis, tas, ka es nevaru tevi pasargāt, apskaut, noskūpstīt. Un nevienam nebūtu jautājumu kāpēc.

Tam sekoja nelils mirklis klusuma. Man nebija ko Džeikobam atbildēt. Tāpēc es vienkārši ielēcu viņa rokās un stipri viņu apskāvu.

Skārleta: Man arī, Džeikob, man arī ir apnicis nesukt tevi par savējo...
Džeikobs: Nu tad, Skārlet, būsi mana meitene?
Skārleta: Nu.... Jā, protams, mazais.

Džeikobs mani nocēla no savām rokām, un atkal noskūpstīja mani. Tālāk mēs abi pastaigājāmies sadevušies rokās, un runājot, līdz Džeikoba mājām.

                    《8 daļas beigas》