Ienaidnieks

5

Skārletas daļa:

Es pamodos no tā ka mamma nobučoja manu vaigu. Tas vēl jo projām nedaudz sāpēja.

Mamma: Skārlet, tavs vaigs ir pilnībā zils.
Skārleta: Ko?

Es piecēlos un ieskatījos spogulī. Mans vaigs patiešām bija zils. Es apķēru savu vaigu un pār to nobira asara.

Mamma: Ja tu nevēlies šodien iet uz skolu, es tev to atļaušu, meitiņ.
Skārleta: Paldies, mam. Es tiešām labprā paliktu gultā.

Mamma: Labi, es paziņošu skolotājai, ka nebūsi.

Mamma izgāja no istabas.

Es apsēdos uz savas gultas un ieraudzīju ierāmēto foto uz sava naksgaldiņa. Šajā foto biju es un Marks.

Es nodomāju - Marks!!! Kā es pavisam aizmirsu par Marku.

Es paņēmu savu telefonu un uzrakstīju Markam.

Skārleta:
     Čau! Neesam sen runājuši ko...

Es gaidīju atbildi. Līdz mans telefons novibrēja.

Marks:
     Ko gribi??

Skārleta:
     Parunāt, man ir tev ļoti daudz ko stāstīt.

Marks:
      Man gan nav.
Marks:
       Es vairs negribu ar tevi runāt. Tu esi garlaicīga.

Es biju pārsteigta. Tas Marks ko es pazīstu nekad tā neteiktu. Viņš ir ļoti jauks un mīļš... Pareizi, es atcerējos par to meiteni ēdnīcā, tā noteikti ir viņas vaina.

Es nolēmu vairs nerakstīt Markam. Un pavadīju visu dienu gultā.

                 [Trīs dienas vēlāk]

Džeikoba daļa:

Es (Džeikobs) esmu sācis uztraukties. Skārleta nav bijusi skolā trīs dienas kopš mūsu strīda. Varbūt man vajadzētu pajautāt tam Skārletas draudziņam Markam.

Es redzēju Marku izejot no skolas pēc stundām.

Džeikobs: Hej, Mark.
Marks: Jooo, ko gribi?
Džeikobs: Tu zini kāpēc Skārleta nav skolā??
Marks: Tā garlaicīgā ma*ta, nē nav ne jausmas.

Pagaidi, viņš nosauca Skārletu par ma*tu? Man viss iekšā sāka vārīties. Es eksplodēju.

Džeikobs: Kā tu nosauci Skārletu?
Marks: Garlaicīgā ma*ta.
Džeikobs: Tu nožēlosi to ko teici.

Es navarēju noturēties un iesitu viņam sejā savu dūri. Es trāpiju pa viņa degunu. Tas nokrakšķēja šķiet laikam salauzts.

Marks nokrita uz zemes un es aizskrēju prom. Es negribēju vēl vairāl problēmu ar učenēm.

Es gāju un apstājos pie Skārletas mājas. Es nolēmu pieklauvēt pie durvīm.

Skārletas daļa:

Es (Skārleta) dzirdēju kādu klauvējam. Es šobrīd esmu mājās viena, jo mamma aizbruca uz veikalu.

Es domāju - Noteikti mamma kaut ko aizmirsa. Es pieskrēju pie durvīm un atvēru tās, bet tur nebija mamma. Tas bija Džeikobs.

Džeikoba daļa:

Skārleta atvēra durvis un es (Džeikobs) ieraudzīju viņas zilo vaigu.

Džeikobs: Vai tas ir dēļ manis?
Skārleta: Un kā tev šķiet?
Džeikobs: Piedod es nezināju, ka es iesitu tev tik stipri.

Es piegāju klāt un pieliku savu plaukstu pie viņas zilā vaiga. Viņa skatījās man tieši acīs un es nevarēju noturēties. Skārleta ir tik skaista. Viņas acis mirdz. Es nenoturējos un pieliecos lai noskūpstītu viņu, taču, kad mūsu lūpas saskārās Skārleta atrāvās.

Skārleta: Džeikob, ko tu dari!?
Džeikobs: Piedod, es nevarēju kontrolēt sevi. Tu esi tik skaista.

               《5 nodaļas beigas》