Stāsts par meiteni un puisi, Skārletu un Džeikobu. Saka, ka starp naidu un mīlestību ir viens solis. Tad arī par to ir šis stāsts. Patīkamu lasīšanu...
Manas lūpas bija gandrīz piespiestas Marka lūpām, taču es to nevēlējos. Man patīk Marks tikai kā draugs. Mēs ar Marku esam bijuši labākie draugi, kopš bērnudārza. Es nekad nevarēju iedomāties, ka viņš juta ko vairāk, nekā draudzību.
Skārleta: Mark!?
Marks atrāvās un nokaunējies apsēdās. Uz mirkli valdīja neveikls klusums.
Marks: Piedod, es vienkārši domāju, ka mēs varētu būt kas vairāk kā labākie draugi.
Marks apklusa, liekot man saparast, ka puisis gaida atbildi. Taču es nezināju ko teikt. Marks ir ļoti smuks puisis, un netikai. Viņš ir arī jauks, vienmēr mani atbalsta, un es zinu, ka viņš nekad, nekad nepacels roku pret mani, pretēji Džeikobam.
Marks: Es laikam, kļūdījos.
Marks ielika aizdedzē atslēgu un pagrieza to, iedarbinot mašīnu.
Marks: Tevi aizvest uz mājām?
Es pamāju galvu, un Marks sāka braukt.
Visu ceļu valdīja dziļš klusums. Tas bija ļoti neveikli, jo šī ir pirmā reize, kad man un Markam nav par ko runāt. Ja nebūtu Džeikobs, mēs šobrīd sarunātos un smietos, skaļi klausoties mūziku, atvērtiem logiem. Man pietrūkst šis laiks, man pietrūkst Marks.
Pēkšņi mašīna apstājās. Iegrimusi domās es pat nepamanīju, ka esam jau klāt.
Marks: Tad jau laikam atā. Skārleta: Tu neienāksi? Nu atceries, kā labajos vecajos laikos.
Es Markam veltīju plašu, saulainu smaidu. Marks pamāja galvu, un izkāpa ārā no mašīnas, aiztaisīja durvis, un aizslēdza.
Marks: Man pietrūkst mūsu draudzība. Skārleta: Man arī, tu zini, ka man nav neviens cits, kam es uzticos tik ļoti kā tev.
Marks pasmaidīja, ieskriedams manās rokās. Viņš mani ļoti cieši apskāva. Mēs tur tā stāvējām cieši piespiduši vienu pie otra kādu brītiņu, līdz Marks mani atlaida.
Skārleta: Nu, tu nāksi? Marks: Protams, Leta.
Un tad mēs abi izplūdām smieklos. Marks mani sauca par Letu kad mēs vēl gājām bērnudārzā.
Skārleta: Leta? Šo iesauku nebiju dzirdējusi vesalu mūžību.
Mēs abi iegājām mājās un tur jau protams pretī stāvēja mamma.
Mamma: Mark, labi kad tu manu Skārletu atvedi mājās. Pulkstens jau deviņi. Marks: Jā, atradu Letu pīpējam, pilnīgā narkotiku un šņabja sajaukuma reibonī.
Es iesitu Markam ar elkoni pa vēderu.
Marks: Ējjjj.. Leta tas sāp. Skārleta: Mam, tu jau zini, Markam patīk jokot. Ha ha Mark, ļoti smieklīgi. Man mam, viss ir labi. Mamma: Es zinu. Man liels prieks, kad atkal Marks ir tev blakus, meitiņ. Skārleta: Man arī.
Es paskatījos uz Marku un mēs sasmaidījāmies. Es paņēmu Marka roku, un uzvilku viņu augšstāvā.
Kad iegājām manā istabā es novilku apavus un ielēcu gultā. Marks apgūlās man blakus.
Marks: Paskatāmies kādu filmu? Skārleta: Nav slikta ideja. Tikai ne šausmeni, man tās riebjas, lai arī zinu, ka tu to jau zini.
Es veltīju Markam smaidu, kamēr viņš pasniedzās lai paņemtu televīzora pulti no mana nakstgaldiņa. Viņš ieslēdza Netflix, un sāka meklēt filmu.
Skārleta: Es uzvilkšu ko ērtāku.
Es izkāpu no gultas, un iegāju vannasistabā. Es atradu un uzvilku ko patiešām ērtu:
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es sataisīju savus matus nekārtīgā copē un devos atpakaļ uz savu istabu.
Tur sēdēja Marks ar kasti saldējuma, šķiet, kilogramu popkorna, pudeli pepsi.
Skārleta: Pagaidi, kā tu.... Marks: Tava mamma. Kamēr tu biji vannasistabā tava mamma bija ienākusi. Es tikai atradu filmu.
Tad Marks papliķēja pa manu gultu, aicinādams mani apsēsties tur. Es ielīdu gultā un mēs apsedzāmies.
