Story Of Our Love »Z.M.« ✔️

10.

*Kristelas POV*

Es pamodos. Man blakus guļ Zeins. Es aizvēru acis un klusi, lēni nopūtos.

"Kaut tu pamostos." Zeins nočukstēja. Es paskatījos uz viņu.

"Es domāju, ka tu guli." es čukstus atbildēju. Viņš priecīgi mani noskūpstīja.

"Tu pamodies!" viņš iesaucās. Es vārgi pamāju ar galvu.

"Cik dienas tev nācās gulēt ar mani?" es čukstus prasīju. Viņš iesmējās.

"Pietiekami ilgi, lai tava pamošanās būtu tā vērta." viņš atbildēja. Es paņēmu viņa roku un sāku ar to spēlēties.

"Kā mazajām iet? Kur viņas ir?" es prasīju. Zeins ar otru roku noglāstīja manu galvu.

"Viņām iet labi, viņas ar Liamu ir atpakaļ Londonā, lai neiekavētu mācības." Zeins atbildēja. Palātā ienāca ārste, kura nomainīja man katetru un aizgāja.

"Zein.. Ir problēma.." es uztraukti iesaucos saķerot viņa roku. Viņš paskatījās uz mani ar satrauktu skatienu.

"Kas notika? Pasaukt medmāsiņu? Tev kas sāp?" Zeins ātri prasīja.

"Es gribu uz tualeti.." es nosarkstot atbildēju. Viņš saķēra galvu.

"Nebiedē mani tā! Es pasaukšu ārstu." viņš noteica pieceļoties.

"Dari to ātri, savādāk es piečurāšu gultu." es noteicu, pirms viņš izgāja no palātas. Es iesmējos atceroties atkal un atkal Zeina reakciju par šo.

Ilgi nebija jāgaida, palātā ienāca ārsts un Zeins.

"Kāds prieks jūs redzēt atkal nomodā!" ārsts priecīgi sveicināja.

"Es justos īpaši priecīga, ja man nebūtu jāčurā gultā." es smaidot noteicu. Zeins sāka smieties, bet ārsts tikai pasmaidīja. Viņš palīdzēja man piecelties. Es esmu slimnīcas apģērbā.

"Atā, mīļum, būšu atpakaļ pēc pusstundas." es noteicu Zeinam, kad bijām pie durvīm. Zeins uzsmaidīja man un es nozudu aiz durvīm.

Ārsts mani aizveda līdz tualetei un tagad ved mani atpakaļ. Es jūtos laimīga, zinot, ka es vismaz varu pastaigāt. Tikai man ir katetra jāvelk līdzi. Mēs bijām netālu no palātas, kad ārstu sauca uz operāciju.

"Tu varēsi aiziet līdz palātai?" viņš prasīja. Es novilku klusu 'mhm' un turpināju kustēties uz priekšu. Protams, bez ārsta tas ir divreiz grūtāk, bet es varu paiet. Cieši turoties pie katetras. No palātas iznāca Zeins. Viņš pasmaidīja manā virzienā. Es atlaidu vienu roku no katetras, lai pastieptu roku pret viņu. Viņš pienāca pie manis un aplika roku ap mani. Es pieķēros pie viņa rokas un cieši turoties devos uz palātu.

"Tu nu gan cieši turies.." Zeins klusi noteica.

"Man sāp brūce. Es knapi stāvu kājās." es smejoties atbildēju. Mēs iegājām palātā. Viņš mani pieveda pie gultas. Es apsēdos gultā. Viņš vēroja mani, gaidot, kad es apgulšos, bet es negribu gulēt.

"Tu negulēsi?" viņš prasīja. Es pakratīju galvu. Viņš apsēdās man blakus un pacēla manu roku. Ups, asinis iztecēja katetrā. Tomēr laikam apgulšos. Es apgūlos un aizvēru acis.

"Nāc man blakus." es čukstus noteicu. Viņš apgūlās man blakus.

"Es tevi mīlu, Kel." viņš iečukstēja man ausī.

"Es tevi arī. Vienmēr mīlēšu." es atbildēju čukstot.

"Tātad. Tavi pēdējie vārdi, kad tevi sašāva bija?" Zeins prasīja.