Story Of Our Love »Z.M.« ✔️

50.

Pagaidi.. Vaitad es viņai neapbintēju abas rokas? Es paskatījos uz viņas rokām. Neviena roka nav apbintēta.

"Kapēc tu noņēmi bintes?" es prasīju, pieskrienot pie viņas.

"Es ar tevi nerunāšu." viņa atbildēja apstājoties. Es viņu ievedu liftā un uzspiedu uz pirmo stāvu. Kad bijām lejā, mēs devāmies uz izeju.

"Uzredzēšanos, mister Pein." sieviete, kura uzmanīja, lai šeit viss būtu kārtībā, atvadījās.

"Uzredzēšanos." es atbildēju. Mēs izgājām no ēkas.

"Es labprāt sāktu kliegt un skriet prom no tevis, saucot palīgā, bet visi fani tikai padomātu divas lietas. Es jokoju un apkaunoju gan sevi, gan tevi." Kristela dusmīgi teica.

"Neesi dusmīga, pati vainīga, ka tik daudz izjoko cilvēkus." es izsmejoši teicu. Viņa naidīgi aplūkoja mani. Es gribēju attaisīt viņai durvis, bet viņa iesita man pa roku un attaisīja pati.

"Man nevajag rādīt, ka tu esi džentlmens, jo es zinu, ka tu neesi." viņa dusmīgi teica.

"Beidz būt tik iedomīga, tev nepiestāv." es pasmīnot teicu. Viņa ieskatījās man acīs.

"Tu mani pataisi iedomīgu, tapēc nesūdzies. Nodevēj." viņa klusi noteica un iekāpa mašīnā.

"Uhh. Vēl sāpīgāk, nekā tava vājā pļauka." es uzjautrināti teicu aiztaisot durvis. Kad apgāju apkārt mašīnai, es iesēdos savā vietā, nepievēršot uzmanību Kristelai. Es iedarbināju mašīnu un piesprādzējos. Kristela jau ir piesprādzējusies.

"Es gribētu tevi atkal iepļaukāt, bet man sāp roka." viņa dusmīgi teica. Es uzjautrināti paskatījos uz viņu.

"Es tevi mīlu." es noteicu, izbraucot no stāvvietas.

"Tā ir Zeina mašīna?" Kristela šokēti prasīja norādot uz mašīnu, kura no tāluma brauc uz mūsu pusi. Fak, tā ir. Viņa gribēja atvērt durvis, bet es tās aizslēdzu un uzspiedu uz gāzi. Viņa šokēti vēroja visu. Zeina mašīna mums tuvojās, tapēc es uzspiedu vēl dziļāk pedāli. Iedegās sarkanais un mašīnas brauca no sāniem, bet man tas neinteresēja. Kad mēs izbraucām starp mašīnām, kuras brauca pa labi vai pa kreisi, es stipri pagriezu stūri un mašīna sāka griesties. Uztaisījis dažus aplīšus es turpināju braukt taisni. Kristela tikai šokēti vēro kā iepriekš.

"Aizmirsu atbildēt. Jā, tā ir Zeina mašīna." es atbildēju uzspiežot gāzi. Drīz Zeina mašīna bija aiz mums.

"Nemaz nemēģini bremzēt." Elija šokēti teica. Laba ideja. Es stipri nobremzēju. Viņš izvairījās, taču es ar sānu ietriecos viņā. Viņš izvairījās no pretējām mašīnām un paskatījās uz mani. Es viltīgi pasmaidīju. Viņš uzsita pa stūri nejauši trāpot pa tauri un pats nobijās. Tas man lika sākt smieties. Pēkšņi Elija pagrieza stūri uz savu pusi un mašīna sagrīļojās. Es šokēti vēroju visu. Priekšā ir upe. Pēkšņi es paskatījos uz vietu, kur iepriekš bija Kristela, bet viņas vairs tur nebija. Tas bija viens mirklis un es biju ūdenī. Gaisa balons izleca un no stiprā sitiena es zaudēju samaņu.

*Kristelas POV*

Nemelošu, šī bija viena no briesmīgākajām idejām manā dzīvē. Es piecēlos un lēnām devos kaut kur dziļāk mežā, jo es nevēlējos, lai mani atrod Liams, ja viņš vispār ir dzīvs. Mana galva reiba, tapēc es pieturējos pie kokiem, lai nenokristu. Taču es dzirdēju kādu aiz manis. Es paskatījos, bet nevienu neieraudzīju. Es sāku uztraukties, jo es nevarēju paskriet. Kaut gan.. Es sāku skriet ignorējot sāpes. Tomēr mani noķēra.

"Es paliku mašīnā un cietu mazāk, kā tu. Tavas idejas ir sliktas, mazā." Liams iečukstēja man ausī.

"Laid!" es raudot kliedzu. Viņš aizspieda manu muti.

"Tevis dēļ mēs nokavēsim lidmašīnu, bet mēs tāpat lidosim prom." viņš noteica, aizlīmējot man muti un stumjot uz priekšu. Es gribēju noņemt līmlenti no manas mutes, bet viņš turēja manas rokas.

"Kaut gan.. Zini? Es atbrīvošos no trīs cilvēkiem uzreiz." Liams apmierināti noteica, noņēma līmlenti no manas mutes un pagrūda. Šis grūdiens bija stiprs. Un es kritu. Lejā no kalna. Īsti nesapratu, kas notiek. Es jutu manu galvu atsitamies pret ko asu un es zaudēju samaņu.

Atvēru acis. Es guļu. Zālē. Apkārt visur ir koki. Kas notika? Kur es esmu? Es piecēlos sēdus un manu galvu pārņēma sāpes. Es pieskāros galvai un sajutu asinis. Es iekliedzos sāpēs. Es apgūlos atkal, jo es zināju, ka es nevarēšu pastaigāt. Kas šodien ir par datumu? Es paskatījos uz savu vēderu. Pagaidi.. Visi pēdējie notikumi atausa man atmiņā. Šausmas.. Kā, pie velna, es izdzīvoju? Tagad man ir jāgaida kāds, kurš varētu mani izglābt. Es izdzirdēju klusu zaru čaukstēšanu. Es atvēru acis un apskatīju apkārtni. Netālu man ir kaut kas brūns, bet es īsti to neredzu. Mana redze miglojās. Pēkšņi viss kļuva skaidrs un es ieraudzīju lāci. AK DIEVS, IZGLĀBJAT MANI! Es aizvēru acis un tēloju mirušu cilvēku. Es jutu viņa elpu virs savas sejas. Viņš sāka laizīt manu seju. Es centos nesmaidīt, jo tas kutināja. VIŅŠ VAR MAN IEKOST SEJĀ, NOKOST MANU GALVU UN TU TE CENTIES NESMAIDĪT?! KO?!?! Pēkšņi viņš nogūlās man blakus un uzlika savu galvu uz mana vēdera. Es atvēru acis un appētīju to. Ak.. Tas ir mazs lācēns vēl. Es noglaudīju viņa galvu. Viņa acis pievērsās manām. Viņš sāka laizīt manu roku. Es nezināju, ka lācēni var būt tik mīļi. Viņš iekārtojās pie manis un aizvēra acis. Es arī aizvēru acis un lēni ieslīgu miegā.

Pamodos tajā pašā pozīcijā ar lāci pie sava sāna. Es piecēlos un centos pastaigāt. Devos uz kalna pusi, lai dotos augšup. Čarkstēšana. Lācēns man seko. Labi, varbūt viņam nav mammas. Es paslīdēju un piezemējos uz rokām. Lācēns uzreiz pieskrēja pie manis nolaizīt rokas. Es noglaudīju viņa galvu un piecēlos atpakaļ kājās. Aiziet, man ir jātiek augšā.

Pēc vairākiem mēģinājumiem es tiku augšā. Manas rokas asiņoja no biežās krišanas. Tās bija jēlas, bet lācēns visu laiku man tās laizīja. Es izdzirdēju mašīnas. Lācēns apsēdās. Es apsēdos pie viņa. Viņš pieglaudās pie manis.

"Tu mani atbalstīji, tagad es tevi. Atpūtīsimies nedaudz." es klusi teicu lācim. Idiote, ko tu vēl neizdomāsi? Te tu pagriez stūri, izlec no mašīnas un tagad runā ar LĀCI! Viņš aizvēra acis. Es viņu iekļāvu apskāvienā. Bez viņa es nekur netiktu. Vismaz es tā domāju.

Viņš gulēja. Gulēja. Jau ilgi gulēja un es biju pacietīga. Es gaidīju kad viņš izgulēsies. Beidzot viņš pamodās. Atvēra acis. Nožāvājās un nolaizīja man seju. Es iedevu viņam buču. Mēs abi piecēlāmies un turpinājām ceļu, bet, lai cik ilgi mēs neietu, ceļu mēs nesasniedzām. Es apsēdos blakus viņam. Viņš nolaizīja manu seju.

"Un tagad tu draudzējies ar lāci?" es dzirdēju kādu aiz sevis. Es pagriezos tikai, lai ieraudzītu Zeinu. Drīzāk.. Teiloru..

"Kaut kas nepatīk?" es nedaudz bailīgi vaicāju.

"Nāc ar mani. Lāci labāk atstāj šeit." viņš nokomandēja.

"Es nevaru to izdarīt, jo viņš ir mans labākais draugs tagad! Bez viņa es nekur neiešu." es atbildēju cieši apskaujot viņu.

"Man nāksies viņu nogalināt." viņš dusmīgi norūca.

"Nē, tu to nedarīsi! Tad nošauj arī mani! Es viņu ņemšu līdzi arī sašautu!" es bailīgi teicu.

"Ak dievs, labi, ņem viņu līdzi. Nāc." viņš teica, pieraujot mani kājās un velkot prom. Lācēns nevainīgi mums sekoja. Mēs izgājām no meža. Viņš atvēra mašīnas durvis, bet es nekāpu iekšā.

"Lācis lai kāpj pirmais! Kā lai es zinu, ka tu neaiztaisi durvis ciet viņa mazā deguntiņa priekšā?" es prasīju. Lācēns iekāpa mašīnā un tad iesēdos es. Piesprādzējos. Viņš ielīda man klēpī.

"Tu esi stulba, Kristel. Un es to domāju nopietni." viņš nomurmināja un aiztaisīja durvis. Pats tu esi stulbs! Vismaz man ir uzticīgs draugs! Tev pat tāda nav!