Story Of Our Love »Z.M.« ✔️

26.

Es izrāpos no gultas un novilku savu halātu, kuru nebiju novilkusi. Es uzvilku džemperi, apspīlētas, melnas bikses un melnas zeķītes. Matus sataisīju nekārtīgā copē un tad appētīju Zeinu, kurš jau ir paspējis apskaut vienu no spilveniem. Es paķēru telefonu un nofočēju viņu. Mīļi! Es izsteidzos no istabas un noskrēju lejā. Es sāku tiešraidi instagramā. Kādu brītiņu es parunāju ar faniem, bet tad sāku īstenot savu plānu. Es paķēru telefonu un izgāju no mājas. Es paskatījos telefonā.

'Elij, ko tu dari?' Es izlasīju Edvarda īsziņu.

"Es gribu izjokot Zeinu. Atkal. Negribi palīdzēt? Abi ar Hariju?" es klusi noteicu ejot uz veikalu.

'Aiziet.'

"Satiekamies tajā naktsveikalā netālu no manas mājas." es noteicu pasmaidot.

Es sapirku kaudzi ar sarkanām plastmasas krūzītēm un vairākām ūdens pudelēm. Fani jau rakstīja, ka smejas. Tas lika man smaidīt. Atbrauca abi puiši. Viņi paņēma visus maisiņus, kamēr es samaksāju un tad mēs trijatā devāmies uz Edvarda mašīnu.

-

Es ar Hariju un Edvardu tagad guļam sauļošanās krēslos un es vēl joprojām filmēju tiešraidi.

"TĒTI, TĒTI, TĒTI! ATNĀC PASKATIES!" es dzirdēju Keilas balsi no manas un Zeina istabas. Es piecēlos sēdus un man iepletās mute.

"Es aizmirsu par Keilu." es šokēti noteicu.

"Māte aizmirst par savu bērnu. Kā tev nav kauna?" Harijs prasīja. Es iesmējos un atgūlos atpakaļ.

*Zeina POV*

"TĒTI, TĒTI, TĒTI! ATNĀC PASKATIES!" es pamodos no tā, ka Keila ieskrēja istabā kliedzot. Es izberzēju acis un paskatījos uz vietu, kur vajadzēja būt Kristelai. Bet viņas nav. Es piecēlos. Izgāju no istabas.

"Ak dievs. Tikai ne to.." es klusi noteicu, ieraugot, ka uz kāpnēm ir glāzītes, kurās ir ūdens. Es izgāju uz balkona un palūkojos uz Kristelu un puišiem, kuri sauļojās.

"Labrīt, Zein." Edvards noteica iesmejoties.

"Labrīt." es atbildēju. Kristela paskatījās uz mani.

"Labrīt, zaķīt." viņa pasmaidot teica.

"Es nedomāju, ka tu negulēsi visu nakti." es smejoties noteicu.

"Eh, es neko nezinu." viņa noteica.

"Tētīt, es gribu ēst." Keila no aizmugures iesaucās.

"Elij, Keila grib ēst! Kā es tagad viņai uztaisīšu brokastis?" es prasīju.

"Noej uz virtuvi un uztaisi." viņa apmierināti pasmaidīja un noteica. Es apgriezu acis.

"Gaidi šeit, Keiliņ, tētītis tūlīt tev atnesīs brokastis." es noteicu Keilai un iegāju istabā. Es uzvilku šortus līdz ceļiem. Pēdējo reizi appētot Keilu, es izgāju no istabas. Kā lai tiek lejā?

Pa kāpnēm es nokāpu bez problēmām. Es paspēru vienu glāzīti, bet apgāzās vairākas. Es nopūtos. Tagad man ir vienalga, es vienkārši iegāju virtuvē un no ledusskapja izņēmu desu un sviestu.

Kad es biju sataisījis divas desmaizītes un tēju es ieliku desmaizītes šķīvī. Es paņēmu šķīvi un krūzi, un devos uz liftu. Kad biju uzbraucis uz otro stāvu, es devos uz savu istabu.

"Ņem, saulīt. Tētītis uztaisīja tev maizītes un tējiņu." es noteicu Keilai, kura tagad stāv uz balkona un runā ar Eliju. Es uzgāju uz balkona un noliku šķīvi ar krūzi uz galdiņa.

"Paldies, tētīti!" viņa priecīgi iesaucās.

"Lūdzu." es atbildēju un piegāju pie balkona malas. Paskatījos uz Kristelu un puišiem.