Story Of Our Love »Z.M.« ✔️

34.

*Kristelas POV*

Ir pagājuši vairāki mēneši. Šodien man beidzās tūres. Beigās es Keilu paņēmu sev līdzi, jo viņa negribēja palikt pie Zeina. Viņa ir apvainojusies uz Zeinu par to, ka viņš mani sāpināja. Es ar Zeinu nekontaktējos. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai es tiktu pāri tam, ka viņš mani krāpa ar SAVU BRĀLĒNU un manu bijušo līgavaini. Jā, viņš bija salietojies, bet tas nenozīmē, ka tas attaisnos to, ka viņš mani krāpa.. Tagad visās intervijās prasīja vai mēs izšķīrāmies, kas notika un visu pārējo. Visās es neko neteicu, bet pirmspēdējā es pateicu, ka mēs izšķīrāmies un viss. Pēdējā būs Londonā, netālu no Zeina mājām. Rīt.

Es ar Nailu un Keilu tikko ielidojām Londonā. Ar privāto lidmašīnu. Fani un prese fotografēja mūs. Keila tikai piespiedusies man cieši klāt, turēja roku un tipināja man līdzi. Apsargi nelaida nevienu pie mums. Mēs izgājām no lidostas. Iesēdāmies taksī. Es ar Keilu vienā, bet Nails otrā, jo viņš brauks uz savām mājām, bet mēs.. es nezinu. Laikam jāaizved Keila pie Zeina. Es pateicu adresi kur braukt un uzreiz samaksāju.

Pēc piecpadsmit minūtēm mēs jau bijām klāt. Mēs izkāpām no mašīnas.

"Man pietrūkst tētīša." Keila klusi noteica.

"Tapēc arī es tevi atstāšu uz neilgu laiciņu pie tēta." es atbildēju, ieejot teritorijā. Visi laipni sasveicinājās ar mani. Keila pieskrēja pie durvīm un sāka klauvēt, kamēr es lēni devos uz durvju pusi. Atvēra Zeins. Viņš uzreiz apskāva Keilu. Tad viņa acis pievērsās man. Viņš ir noraudājies. Nē, es vēl neesmu gatava piedot. Vismaz ne tagad.

"Elij.." viņš klusi iesaucās.

"Uz dažām dienām vari pieskatīt viņu." es noteicu, paņemot telefonu.

"Un tu?" viņš klusi jautāja. Es paskatījos uz viņu un pacēlu vienu uzaci.

"Es izdzīvošu." es atbildēju un apgriezos, lai ietu prom, bet viņš pieskrēja pie manis un iekļāva ciešā apskāvienā.

"Ja es lauzu divus solījumus, tad es nelauzīšu vēl vairāk. Lūdzu, piedod man! Paliec!" viņš čukstēja man ausī.

"Laid." es klusi noteicu. Viņš nelaida. Viņš mani apgrieza otrādāk un atkal apskāva. Tagad es nepretojos. Es arī viņu apskāvu. Viņš netaisās lauzt solījumu 'nekad nelaist mani vaļā'.

"Nāc." viņš klusi teica.

"Es būšu atpakaļ. Vēlāk." es noteicu izejot no teritorijas. Man ir jābūt studijā. Ne jau tapēc, ka man kāds liek. Tur ir klusums un es varu darīt, ko gribu savā telpā. Jāuzraksta kāda dziesma.

Es uzrakstīju dziesmu un pat ierakstīju to. Es klāt spēlēju ģitāru. Es dabūju audio savā telefonā un tad devos ārā no studijas. Devos pie Zeina. Lai arī cik es esmu dusmīga, es nevaru viņu pamest. Viņš vienkārši ir mans un viss. Man kāds sāka zvanīt. Es paskatījos. Zeins. Es pacēlu.

"Jā?" es iesāku.

"Kad tu būsi?" viņš prasīja. Es tieši izgāju no studijas, visi kliedz.

"Drīz. Vienkārši gaidi. Atā." es noteicu un noliku. Telefonu es ieliku kabatā un paņēmu šarpiju. Ejot uz mājām es visiem parakstījos. Visi man jautāja par mani un Zeinu, un ar ko es tagad esmu kopā. Pagaidi..

"Ar ko tu esi kopā?"

"Kurš tagad ir tavs puisis?"

"Kurš tagad ir Zeina vietā?"

"Neviens nav Zeina vietā." es apmierināti atbildēju un pasmaidīju.

"Tu tagad esi viena? Tev nav puiša?"