Story Of Our Love »Z.M.« ✔️

16.

"ZEIN, NĒ!" es iekliedzos.

"Ak tad šitā. Es tev atdošu tikai tad, ja tu varēsi pasniegties tik augstu." Zeins noteica turot to augstu virs manis.

"Tu liec man justies kā liliputam! Es apvainošos!" es iesaucos cenšoties to dabūt. Viņš apskatījās bildi.

"Eu! Nastj?" Zeins iesaucās. Keila sāka smieties.

"Ak nē." es noteicu, kad pamanīju ko Zeins dara. Viņš nofočēja viņu un aizsūtīja sev, tad izdzēsa bildi no mana telefona un atdeva man to.

"Zein! Tā nedrīkst!" es šokēti iesaucos.

"Apstādini mani, peļuk." viņš noteica, palaižot Keilu. Es centos viņam iesist, bet viņš izvairījās, bet tad es izdarīju kaut ko, ko viņš tiešām negaidīja. Es viņu nogāzu uz zemes un apsēdos uz viņa.

"Un tagad tu izvairīsies?" es prasīju uzspiežot savas lūpas uz viņa lūpām.

"Es nevaru. Tu mani nogāzi un uzsēdies virsū, tas ir labs veids kā dabūt kontroli pār cilvēku, ar kuru tu kaujies." viņš noteica.

"Dažreiz man šķiet, ka Kristela ir boksere, nevis tu." Nails noteica.

"Kristel, tu teici, ka tu nemāki kauties.." Nastja noelsās.

"Viņa un nemācēs? Viņa vienmēr ir bijusi viltīga, neviens nekad nezina ko no viņas sagaidīt." Nails stāstīja.

"Ļoti jauki. Kristel, mums vajag sagatavoties rītdienai!" Nastja priecīgi noteica.

"Jā! Ejam!" es ātri noteicu pieceļoties un ar Nastju uzskrējām uz otro stāvu.

"Fascinējoši, tu savu vīru atstāj vienu pašu. Uz zemes." Zeins skaļi noteica.

"Tev ir Keila un Nails." es pabļāvu un mēs ieskrējām manā istabā.

-

Mēs iegājām skolā. Man ir melnas, apspīlētas bikses un balts, pūkains džemperītis. Kājās melnās, sasienamās augstpapēžu kurpes. Nastjai ir dzeltena kleitiņa un glītas dzeltenas kurpes ar maziem papēžiem. Mēs meklējām vajadzīgo kabinetu un, kad to bijām atradušas, viņa pieklauvējusi atvēra to. Visi uzgavilēja un tad es iegāju. Visi bija vēl priecīgāki.

"Sveika! Kā mums tevis pietrūka!" visi priecīgi uzsauca man. Es apskāvu visus. Arī Ītans ir šeit.

"Kā tev iet, par ko tu īsti strādā?" visi man jautāja.

"Viņa ir mans un Nastjas boss." Ītans lepni noteica. Visi uzgavilēja.

"Tas gan nebija īstais ko teikt. Es tur īsti nestrādāju, es tikai dažreiz piepalīdzu un dodu visiem brīvdienas." es atbildēju. Visi sāka smieties. Ir tik jauki atkal redzēt savus vecos klasesbiedrus. Un arī skolotāju.

Mēs visi pastāstījām notikumus no savas dzīves, kopā atcerējāmies skolas laikus, pamielojāmies un vienkārši izbaudījām šodienu. Bet ir laiks beidzies, mums jādodas. Visi aizgāja, bet es ar Nastju apstaigājām skolu, pasveicinājām citus skolotājus un direktori. Pa ceļam es dažiem skolēniem parakstījos un uztaisīju bildes. Mēs izgājām no skolas. Prese sāka fotografēt mani.

"Ak dievs, es būšu slavena?" Nastja prasīja.

"Avīzēs gan jau redzēsi sevi." es noteicu un ieraudzīju Luisu. Viņš pamāja man. Es devos viņa virzienā.

"Viņš ir.. Zeina palīgs, man šķiet?" Nastja teica.

"Un mans draugs." es atbildēju un ieskrēju viņa apskāvienā.

"Sveika! Sen neesi redzēta!" viņš priecīgi iesaucās.

"Sveiks, tu arī. Kur tu pazudi?" es prasīju, atraujoties no viņa. Viņš appētīja Nastju un tad paskatījās uz mani.