Story Of Our Love »Z.M.« ✔️

59.

"Jā, mēs pārgulējām. Viņš bija mans pirmais." viņa sāka izpūšot elpu.

"Turpini." es noteicu, kļūstot mazliet nepacietīgs.

"Es.. Viņš neizmantoja aizsardzību un.. Un es nelietoju zāles, lai nepaliktu stāvoklī.." viņa ātri noteica skatoties man acīs. Kad viņa pabeidza teikumu viņa paskatījās uz saviem pirkstiem, kurus viņa nervozi knibināja.

"Es zinu, Reič. Pastāv piecdesmit procenti, ka tu paliksi stāvoklī. Pat ja paliksi, es tevi nepametīšu." es atbildēju. Viņa cerīgi paskatījās uz mani.

"Tiešām?" viņa klusi prasīja. Viņas acīs sariesās asaras.

"Jā. Tikai neraudi. Tev nevajadzētu raudāt, es nepateicu neko sliktu." es nedaudz iesmejoties teicu. Viņa pasmaidīja un iekļāva mani ciešā apskāvienā. Es viņu arī apskāvu un mēs kopā apgūlāmies tā, ka es biju virs viņas. Es ar vienu roku turēju sevi, lai nenospiestu viņu.

"Viņš bija ātrs vai lēns?" es pasmīnot prasīju.

"Lēns. Un tu esi ātrs?" viņa prasīja.

"Vienalga kā tu vēlies." es iesmejoties atbildēju, noskūpstot viņas kaklu. Es sāku atstāt mazus uzsūktus zilumiņus uz viņas kakla. Es atradu viņas vājo vietu.

Es pamodos ar viņu manā apskāvienā. Viņa ir cieši pie manis piespiedusies ar muguru. Es pasmaidīju, atceroties nakti. Viņa ir mana. Es beigšu tiekties pēc Kristelas, viņa nekad nebūs mana. Reičela gan. Es nedomāju, ka viņai patiks tas, ka es visu laiku pielienu Kristelai un redzot, ka viņa mani nelaiž pie sevis es eju pie viņas. Viņai ir jāzina, ka viņa ir mana vienīgā. Es viņu nekrāpšu. Es sev apsolu nelauzt solījumu. Man beidzot ir jāizpilda savs solījums. Es. Viņu. Nekrāpšu. Viss.

Kamēr es biju iegrimis domās viņa jau bija pagriezusies pret mani un uzvēlusies man virsū. Es iesmējos un apskāvu viņu. Viņa vēl joprojām ir cieši aizmigusi. Es noņēmu matus no viņas sejas un uzspiedu skūpstu uz viņas pieres. Uz viņas lūpām parādījās smaids.

"Labrīt." viņa klusi nomurmināja, paskatoties uz mani. Es uzspiedu skūpstu uz viņas lūpām un aizvēru acis.

"Labrīt. Mēs varam šādi gulēt visu dienu?" es klusi prasīju, nelaižot viņu vaļā. Viņa nomurmināja klusu 'mhm' un paņēma kaut ko. Pēc brīža viņa atkal nolika to, ko viņa bija paņēmusi un ieritinājās pie manis vēl ērtāk. Es jutu visas viņas ķermeņa daļas. Jūtot viņas kāju, kura bija pāri manai kājai, kustamies mani padarīja traku. Jūs jau sapratāt kādā nozīmē. Viņa sāka skūpstīt manu kaklu un zemāk. Bet viņu iztraucēja klauvēšana pie durvīm. Viņa paskatījās uz durvīm un tad atgriezās atpakaļ turpināt iesākto.

"Kas tur ir?" es skaļi prasīju, cenšoties nevaidēt, jo viņa ir šausmīgi tuvu pie mana locekļa.

"Istabiņas apkopšana. Vai drīkst?" sievietes balss atskanēja aiz durvīm.

"Šeit viss ir tīrs." es atbildēju.

"Labi. Nākamā istabas tīrīšana būs vakarā. Vai jums ir kas vajadzīgs?" viņa prasīja.

"Nē, paldies." es atbildēju. Bija dzirdami soļi kā viņa aiziet. Reičela tagad atstāja mitrus skūpstus nedaudz zem nabas. Es izlaidu klusu vaidu. Viņa pasmaidīja par savu darbu un turpināja.

-

*Luisa POV*

"Nekad, saprati? Nekad vairs nerunā ar viņu!" viņa kliedza. Es viņu piespiedu pie sienas un pieliecos pie viņas auss.

"Netestē mani, sieviet. Es zinu tavas vājās vietas. Vienā mirklī tu vari pazaudēt visu. Es tavu dzīvi pataisīšu par elli, saprati? Gluži tāpat kā tu to izdarīji ar mani!" es dusmīgi teicu viņai ausī. Viņa sāka sist man, bet es viņu aiz matiem nogrūdu zemē. Bez nekādas vainas sajūtas es izgāju no viņas dzīvokļa un devos pie Edvarda. Man ir jādabū viņš atpakaļ. Viņa, maita, sameloja, ka viņa ir stāvoklī un es viņas dēļ pametu Edvardu. Un tagad es biju dabūjis viņas telefonu. Viņa sarakstījās ar kādu vīrieti, kurš iespējams bija mans ienaidnieks.

Drīz jau es biju pie Edvarda mājas durvīm. Es pieklauvēju cerībā, ka atvērs Edvards. Bet atvēra meitene.

"Sveiks. Vai kādu meklē?" viņa prasīja.

"Edvardu." es atbildēju.

"Ed, mīļum, tev ir ciemiņš." viņa pakliedza. Tas sāpēja. Viņa ir Eda meitene.

"Es.. Jau.. Ko tu šeit dari?" viņš pastūma meiteni aiz sevis tā, it kā aizsargātu no manis. Manās acīs sariesās asaras.

"Es gribēju atvainoties un.. Paskaidrot kapēc es tevi pametu.." es čukstus teicu, knibinot pirkstus.

"Atvainošanās nav pieņemta un man šodien nav garastāvokļa, lai klausītos tavos melos." es atkāpos vēl nedaudz un izvilku savu telefonu.

"Man nevajadzēja nākt. Vienkārši.. Vairs nekad neraksti man.. Nezvani man.. Un NEKAD vairs nenāc un nerunā ar mani. Es pieļāvu lielu kļūdu, nākot atpakaļ un cenšoties kaut ko salabot savā dzīvē. Bet tagad es redzu, ka visi, kuri bija ar mani, jau ir prom. Es zinu tikai trīs atlikušos cilvēkus, kuri mani neienīst. Tu biji ceturtais, bet laikam vairs jau neesi. Es tikai ceru, ka Kristela, Eimija un Keila nepagriezīs muguru tā kā visi citi to izdarīja." es jau raudot teicu.

"Pagaidi.. Paliec.." viņš sauca, nākot man tuvāk.

"Neaiztiec mani. Ej pie viņas, tu esi ticis pāri man, gan jau es tikšu arī tev. Es tev jau pateicu. Neraksti, nezvani un nenāc pie manis, kad tev nav neviena, kurš tevi atbalsta." es uzkliedzu viņam virsū un skrēju prom. Kapēc es šeit atnācu? Man šķiet, ka arī Kristela un mazās atkāpsies no manis. Viņš mani nemīl. Viņš ir ticis pāri man tik īsā laika periodā. Es apstājos pie savas mājas. Ievilku dziļu elpu un iegāju tajā iekšā.

"Sveiks, mister Tomlinson. Vai var kā palīdzēt?" viena no kalponēm prasīja.

"Seko." es atbildēju. Uzgājis uz otro stāvu, es iegāju savā istabā. Kad paskatījos uz viņu, viņas acīs varēja nolasīt bailes. Es paskatījos uz savu plauktu, kur stāvēja četri rāmīši ar četrām bildītēm. Kristela. Eimija. Keila. Edvards. Es paņēmu Edvarda rāmīti.

"Izņem bildi no rāmīša, sadedzini un pēc tam, kad bilde būs sadedzināta, atnes rāmīti atpakaļ." es noteicu, padodot viņai rāmīti ar bildi. Viņa to paņēma un ātri bija prom. Es zinu kapēc viņai ir bail. Viņai ir bail no tā, ka es varu viņu izmantot. Viņa šeit ir vienīgā, kurai nav bijis sekss ar mani. Dažas apkalpotājas es nogalināju par nodevību. Patiesībā viņa ir vienīgā, kura nav neizpildījusi kādu manu pavēli vai nodevusi. Pēc brīža viņa atnāca ar rāmi rokās. Viņa to padeva man. Es paņēmu. Viņa pat neuzdrošinājās iet prom.

"Hey.. Tev nav jābaidās no manis, ja tu neesi izdarījusi neko sliktu." es klusi noteicu un aizgriezos no viņas, dodoties uz balkona pusi.

"Vai jums kaut ko vēl vajadzēs?" viņa vaicāja.

"Nē. Bet man tev ir jautājums. Tu gribi pie savas ģimenes?" es prasīju paskatoties uz viņu. Viņa norija siekalas un paskatījās uz savām rokām.

"Jā." viņa klusi atbildēja.

"Jauki. Nāc." es teicu un devos uz izeju. Viņa man sekoja.

"Mister Tomlinson, pie jums ir atnācis misters Edvards Stails." viena no kalponēm teica.

"Lis, ej pārģērbies normālās drēbēs." es pateicu Lisai un tuvojos durvīm. Es tās atvēru.

"Luis.. Piedod.." Eds klusi teica, kad ieraudzīju viņu.

"Nē. Atvainošanās nav pieņemta. Uzticība jau ir sagrauta un es tiku pāri tev, saprotot, ka tev ir vienalga." es noteicu un pagriezos pret Lisu. Wow, viņa nu gan ātri.

"Luis, lūdzu.." Eds lūdzās.

"Es teicu nē. Tagad atvaino, man jādodas. Lis, seko." es noteicu un izgāju no mājas. Lisa man seko. Es atvēru viņai durvis. Viņa nedaudz vilcinājās, bet iekāpa.