Story Of Our Love »Z.M.« ✔️

58.

*Kristelas POV*

Es pamodos bezspēcīga. Tā, it kā miegs man būtu atņēmis spēku. Kāds raud, bet tie nav mazie. Es atvēru acis un pārskatīju palātu. Zeins. Viņš raud. Tā kā es nevarēju parunāt, vismaz nejutos tā, ka varētu parunāt, es tikai pētīju viņu. Pēc brīža viņa acis pievērsās man. Viņš noslaucīja asaras un piecēlās, lai pienāktu pie manis.

"Man drīz būs jābrauc uz turnīru. Liams atvedīs mazās un Reičelu pie tevis." viņš klusi noteica. Es pamāju ar galvu. Viņš apsēdās pie manis un paņēma manu roku. Es paņēmu viņa roku un pieliku pie sava vaiga aizverot acis.

"Nevēlies ūdeni vai kaut ko paēst?" viņš prasīja. Es atvēru acis.

"Tu man iedosi paēst?" es pasmaidot prasīju.

"Ja tu gribi. Nesen atnesa tev pusdienas." Zeins atbildēja. Es pamāju ar galvu. Viņš pacēla gultas augšdaļu uz augšu un paņēma šķīvi. Es pasmaidīju par domu, ka man pašai nebūs jāēd.

Viņš mani pabaroja un tad palīdzēja man pabarot mazos. Šausmas, trīnīši.. Kā mēs nokļuvām līdz trīnīšiem? Tagad viens guļ man blakus, viens Zeinam rokās un es baroju meitenīti. Tad, kad viņa bija paēdusi es sakārtojos.

"Viņi visi ir tik mīlīgi.. Bet kā mēs nokļuvām pie trīnīšiem?" es klusi jautāju. Viņš pat nosarka.

"Man nav ne jausmas." viņš atbildēja, glāstot mazā vaidziņu. Kāds pieklauvēja pie durvīm. Tās atvērās un ienāca ārsts.

"Es jums atnesu aprocītes mazajiem." viņš smaidot teica.

"Paldies." es pasmaidot pateicos. Viņš pienāca pie mums.

"Kura bija meitenīte?" ārsts prasīja. Es norādīju uz meitenīti man rokās. Viņš uzlika viņai aprocīti uz kuras ir uzrakstīts "Elisa".

"Šos jūs varat izlemt paši kuru kuram likt." ārsts teica pasniedzot Zeinam divas atlikušās rokassprādzītes un aizgāja. Zeins appētīja abas rokassprādzītes.

"Tomijs?" es, norādot uz puisēnu man blakus, prasīju. Viņš pamāja ar galvu un centās uzlikt viņam aproci ar vienu roku. Es noliku Elisu man blakus un uzliku rokassprādzīti Tomijam. Tad Krisam.

"Es tevi mīlu." Zeins pasmaidot teica.

"Es tevi arī." es atbildēju, ieskatoties viņam acīs. Pie durvīm atkal kāds pieklauvēja, bet šoreiz ienāca Liams ar Reičelu un mazajām. Un sievieti un vīrieti.

"Hey.. Šī ir mana mamma un šis ir mans tēvs." Reičela bija pirmā, kura mani iepazīstināja.

"Prieks iepazīties." es pasmaidot teicu. Liams pienāca pie manis.

"Elisa. Hmm. Viņiem arī ir tāda?" Liams prasīja apskatot aprocīti.

"Jā." Zeins atbildēja.

"Prieks zināt, ka manas meitas priekšnieki ir tik jauki. It īpaši bērniņi ir jauki." Reičelas mamma pasmaidot teica.

"Mans tētis nav priekšnieks." Eimija uzjautrināti teica, apskaujot Liamu.

"Jā, viņš ir viņas tētis, bet Keilas tētis ir viņš." Reičela norādīja uz Liamu un pēc tam uz Zeinu.

"Labi, mēs jūs atstāsim vienus, mums jau jābrauc." Zeins klusi noteica pieceļoties. Viņš Krisu iedeva Reičelai.

"Tikai nenogalini viņu." es smejoties noteicu.

"Es apsolīju, ka es nesitīšu stipri. Bet tāpat es uzvarēšu." Zeins smejoties atbildēja. Viņš uzspieda skūpstu uz manām lūpām un abi aizgāja.