Krist un pēctam atkal celties.

16.nodaļa

*Tumsa*
Es pamostos un acīs iespīd spilgta gaisma. Ap mani skraida vismaz piecpadsmit ārstu un māsiņu kopā. Viss saplūst vienā dejā.
*Tumsa*
Piemostos un sajūtu diezgan uzmācīgas sāpes galvā. Es piespiežu mazo podziņu pie gultas un drīz vien palātā ienāk ārsts ar kaut kādu mapi rokās un viņam aiz muguras Dženeta.
-Kur ir mans vīrs?-Vaicāju un gribu izkāpt no gultas, bet... Es sāku krist histērijā. Manas kājas nekustas! Tās nekustas!
-Karlosas jaunkundz nomierinieties!-Ārsts uzbļauj. Asaras aizmiglo skatu, bet es vaicājoši uzlūkoju vīrieti.-Man ļoti žēl, bet jūs visticamāk vairs NEKAD NESTAIGĀSIET.-Ārsts saka. Pēdējie vārdi ieurbjas sirdī un smadzenēs atbalsojas.
Nekad nestaigāsiet!
Es sāku raudāt un asaras šķiet tieši tagad ir uzkrājušās tik daudz, kā gadā laikā neizraudātas.
Es vairs NEKAD nestaigāšu. Es būšu krople visu atlikušo mūžu!
Kad ārsts iziet pie manis pienāk Dženeta un cenšas mani nomierināt.
°Tai pat laikā-Justina skata punkts°
Es piemostos slimnīcā. Jūtos nedaudz noguris, bet savādāk labi. Sāp galva.
Kur ir mana Kasidija?
Ienāk ārsts.
-Karlosa kungs!-Viņš mani uzrunā.
-Kā jūtas mana sieva?-Vaicāju. Ārsts mirkli klusē un tas izraisa manī nemieru.
-Viņa ir traumatoloģijas nodaļā...Viņa nestaigās Karlosa kungs...-Ārsts saka.
Mana pasaule sabrūk.
Atkal manis dēļ manai Kasidijai kas notiek. Es esmu pie tā vainīgs!!! Es! Tikai ES!!!