Dārgā, Kasidija!
Es vēlētos, lai tu dzīvotu pie manis un Mailsa. Bet ja tu tā vēlies... Es vienmēr būšu tev pieejama, draudzenīt!
Mans dēliņš jau ir piecus mēnesīšus vecs un tik apaļīgs! Es vēlētos, lai pēc ārstēšanās kursa tu brauc pie manis! Es to tik ļoti vēlos, bet es tevi saprotu! Arī es netiku tam pāri, līdz noteiktam brīdim, kad manas bēdas pārtrauca mazais puisītis kurš gulēja man zem sirds!
Mīļā, es tevi lūdzu-atbrauc! Ja tev būs slikti es tev ļaušu braukt, bet ja tu apradīsi - paliksi sarunāts?
Mīlu-Dženeta!
Manas acis rotā mazi asaru dimantiņi. Es atgriežos! Atgriežos pie Dženetas... Mans rehabilitācijas kurss ir beidzies un es varu doties.
Es iznāku no lidostas un manas acis piepildās ar asarām ieraugot viņu. Ieraugot manu labāko draudzeni-Dženetu!
Viņa atpleš rokas un es ieurbjos viņas siltajā apskāvienā.
-Mana jukusī!-Dženeta saka manos matos.-Tu staigā! Paskaties! Tu staigā!!!-Dženeta saka un es paknipsēju. Mēs abas iesmejamies un salikušas manus koferus takša bagāžniekā dodamies ceļā.
-Mails!--Izsaucos un apskauju puisi. Viņš iesmejas.
-Sveika, Kasidija!-Viņš saka un es atlaižu apskāvienu.
-Gribi iepazīties ar Džastinu?-Dženeta vaicā.
-Un tu vēl jautā?!?-Iesmejos. Mēs ieejam bērnistabā un es ieraugu mazu, skaistu Dženetas kopiju ar Mailsa degunu un acu krāsu.
-Sveiks, Džastin!--Saku un paņemu mazā bērniņa roku. Puisītis pasmaida ar mazu, bet burvīgu smaidiņu.
-Džas, tā ir tava tante Kasidija!-Dženeta saka un paņem puisīti uz rokām. Es pasmaidu, kaut iekšēji es jau esmu salauzta... Džastins-vārds tik ļoti atgādina Justins...
Džastins-Justins...
Pie vakariņu galda valda klusums. Var dzirdēt tikai dakšiņas,kas atsitas pret pustukšajiem šķīvīšiem.
-Es iziešu laukā!--Saku un aizeju no galda. Viena kāja pamatīgi iesāpas un es strauji pieturos pie skapīša tādējādi nogāžot kādu foto. Koridorā iesteidzas Dženeta un Mails.
-Viss labi! Tikai krampji!-Saku un paņemu savu ādas jaku. Uzvelku to un dodos laukā...
Kādēļ, man joprojām sāp?!? Kādēļ šīs sāpes nepāriet kā viss pārējais?
ŞİMDİ OKUDUĞUN
Krist un pēctam atkal celties.
RastgeleVienmēr es savu dzīvi esmu dzīvojusi pēc sava pretīgā vīra likumiem un kontrolēm! Pagaidām nekas nav mainījies un man ir tikai knapi 17gadu. Mana māte mani izprecināja kad man palika 12! Tas ir pretlikumīgi protams, bet viņi labi slēpj pēdas par l...
