Krist un pēctam atkal celties.

22.nodaļa.

-Tu neesi muļķe,Kasidij!-Dženeta saka sapurinot mani aiz pleciem.-Ir pilnīgi normāli, ka arī tu baudi dzīvi bez viņa!
-Bet es...man šķiet, ka joprojām mīlu viņu! Tas ir fu*king sarežğīti Dženeta!--Saku piekļaujot vaigu draudzenes plecam.
-Ak, Kasidij! Tev ir jāsaņem sevi rokās! Tu precēsies ar Damiānu un tur neko nepadarīsi!-Dženeta saka apskaujot manus plecus. Es notraušu asaras kuras kavējās uz maniem vaigiem un ievilkusi dziļu elpu atstāju Dženetas dzīvokli.

Pa ceļam uz mājām es ieeju kafejnīcā iedzert kafiju.
Apsēžos pie galdiņa un izņemu no somiņas telefonu. Uzspiedusi Damiāna numuru nospiežu zaļo klausulīti un jau pēc trešā pīkstiena viņš paceļ.
-Jā, mīļā!-Viņš iesmejoties atbild.
-Es nebūšu tik ātri kā solīju...es braucu uz draudzenes ballīti!-Sameloju.
-Labi!-Damiāns saka. Es pasmaidu.-Kad būsi mājās?
-Rīt ap pusdienlaiku!-Atbildu.
-Sarunāts! Es mīlu tevi, atā!-Viņš saka.
-Mhm, atā!-Atbildu un nometu klausuli. Paceļu acis un tās sastopas ar viņa...
Viņš apsēžas man iepretī.
-Sveika, Kasidija!-Justins saka. Mana sirds sastingst un elpa pazūd nekurienē.
-Labdien,Karlos!-Atbildu. Viņš nosmīn.
-Kasidij, piedod man!-Viņš nopietni saka. Es iesmejos un tad strauji apklustu.
-To nevar piedot, Karlos! Kāpēc tev liekas,ka es kā pēdējā muļķe tev katru reizi piedošu?!?-Dusmīgi vaicāju.
-Jā, tev taisnība, bet es joprojām mīlu tevi Kasidij! -Viņš saka.
-Ej to stāsti savai sievai! Es mīlu tikai...-Un tajā momentā viņš strauji piekļaujas manām lūpām un kaislīgi mani noskūpsta.
-Tikai mani!-Viņš pabeidz manu iesākto teikumu tā kā viņam labpatīk. Es pielecu kājās, paņēmu savu kafiju un steidzos prom, bet viņš mani pārtver.
-Kasidij, es patiešām tevi ļoti mīlu! Fiktīvās laulības ar Kristiānu ir sīkums attiecībā pret manu mīlestību pret tevi!-Justins saka.
-Justin Karlos! Tu izķēpāji četrus gadus no manas dzīves! Četrus sasodītus gadus un tagad tu ceri, ka pēc viena skūpsta un pāris vārdiem es skriešu tavā apskāvienā?!?-Ar asarām acīs runāju.-Nē, Karlos! Es precēšu Damiānu Valeru un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi kopā!-Saku un atstāju viņu vienu stāvam kā zemē iemītu.
Es notraušu asaras un zvanu vienīgajam cilvēkam kurš man var palīdzēt.
-Samera, te Kasidija! Vai varu pie tevis aiziet?