Krist un pēctam atkal celties.

17.nodaļa.

Kasidijas skata punkts.
Ir pagājuši četri mokoši gadi un es drīz būšu vesela! Manas kājas bija iespējams izārstēt! Tagad es kādu laiku pārvietojos ar "kruķiem", bet vismaz tā nekā visu mūžu pavadīt ratiņos.
Justins tajā avārijā nomira un es joprojām cenšos tam tikt pāri. Sāpes iekšā ir neizturamas. Brīžiem es domāju,ka man vajadzēja mirt, nevis Justinam...

Sveika,Dženeta!
Liels paldies, ka neatstāji mani vienu visus šos gadus kamēr esot prom ārstējos, bet...tagad es varu doties mājās, tikai...es nezinu, kur man tādas ir. Kur ir manas mājas? Viss man atgādinās par Justinu.
Nezinu vai vispār atgriezīšos pie tevis, jo man joprojām sāp... Piedod....
Milzīgā cieņā- Kasidija Ketrina Mailija Smola-Karlosa.

Jā, es rakstu vēstules tāpat, kā senajos laikos, kad nebija datoru.
Iedzeru tēju un aizlīmēju aploksni. Uzrakstu adreses un uzlīmēju marku.
-Smolas jaunkundz, pie mums šodien būs mūsu sponsors, vai vēlēsities viņam kaut ko nodot?-Sanitārs vaicā.
-Pasakiet viņam lielu paldies!-Saku un noliekos guļus. Domas atkal un atkal atgriežas vienuviet... Viss griežas kā virpulī. Māja dzīva ir sabradāta tajā, kā sīks kociņš laukā vidū... Es nespēju saprast kam tad manā dzīvē ir jēgas un kam vairs nav... Vairs nav tā parastā Kasidija, kas bija vienmēr...