Jauniņais.

Kas es esmu?

Es atvēru acis un ieraudzīju ka apkārt ir gaišs.Palāt iegāja kautkāda sieviete ar vīrieti un ieraugot mani sāka raudāt.
-Mīļā beidzot tu piecēlies...
-Eee.....kas jūs esat?
-Ko?
-Man liekas es neko neatceros.
-Mīļumiņ mēs esam tavi vecāki.
-Esmu tavs tēvs Ingmārs.
-Esmu tava māte Iveta.
-Un es?Kas esmu es?
-Eleanora.Mūsu Ela.
-Neraudiet lūdzu.Viss būs labi.
-Jā.Viss būs labi.
Pēc nedēļas mani izrakstīja un mēs aizbraucām uz citu pilsētu.Tur es sāku mācīties.Visi skolnieki mani ieraugot sāka sačukstēties par to ka es neko neatceros.Es apsēdos vietā kurā laikam vienmēr sēdēju.Pa durvīm iegāja kautkāds zēns un ieraugof mani viņa acis iepletās.Viņ piegāja pie manis un apsēdās man blakus.
-Kā tevi sauc?
-Nails-Viņš izbrīnīti atbildēja.
-Labi.
-Aha.
Tā es tur nosēdēju lidz 13:40 jo pēc tam devos mājās.Pārnākot mājās es pārğērbos un devos pastaiga bet tālu netiku jo ietriecos kādā.Tas bija viņš.... Nails.
-Piedod Nail!
-Nekas.Es pats neskatījos kur eju.
Pēkšņi pie manis pieskrēja kāds puisis.
-Sveika.Tu mani neatceries?Esmu tavs puisis.
-Beidz melot viņai-Dusmīgi pateica Nails.-Ja viņa neko neatceras tas nenozīmē ka tu vari viņai melot.
-Oii.Sorry.Nujā tu tak biji tas kurš viņu pagrūda.
Tālāk es viņu pagrūdu malā un skrēju.Es dzirdēju ka Nails man saka lai neskrienu ,ka viņš tā negribēja bet man bija vienalga.
Vienīgais ko es gribeju bija sākt visu no jauna.No jauna sākt dzīvi.Aizmirst viņu.....aizmirst Nailu....