Jauniņais.

Tu joko?

-Miegamice....mosties...
Man ausī kāds klusā balsī iečukstēja un pavērusi acis es sastapos ar Dominika skatienu.
-Labrīt...
Viņš noteica un pagriezās uz muguru.
Protams.
Visu nakti mēs bijām gulējuši kopā.
-Labrīt....ko mēs darīsim?
Klusi pajautāju un izstaipījos kā kaķis.
-Nu ja esi vesela varam aiziet uz....aktrakcijas parku?
Viņš noteica un pasmaidīja.
-Tu joko?
Es pajautāju un piecēlos sēdus.
-Nope.
Atteicis viņš izkāpa no gultas un devās pie durvīm.
-Pēc 15 min gaidu tevi lejā.
To patteicis viņš izgāja no istabas.
Koaa?Viņš pat nesagaidīja manu atbildi bet jau izdomā ka iesim.
Nelietis....
Izlekusi no gultas es devos uz savu istabu lai atrastu drēbes.

Pēc 15 min

Nokāpusi lejā es devos pie Dominika.
Viņš jau stāvēja pie durvīm un dungoja kādu pazīstamu melodiju.
-Gatava?
Viņš pajautāja un paņēma atslegas.
-Jup...emmm....kur tavi vecāki un māsa?
Es pajautāju un uzvilku savus melnos zābakus.
-Es arī gribētu zināt...
Atteici viņš iesmējās un devās ārā.
Tur gandrīz pie pašām durvīm atradās sudrabaina mašīna.
Atslēdzis signalizāciju viņš apgāja apkārt mašīnai un atvēra pasažieru durvis.
-Ludzu...
Viņš aicināja mani apsēsties un kad es piegāju pie durvīm viņš uzsmaidīja man.
-Tā ir tava?
Kad biju apsēdusies un sāku aiztaisīt drošības jostu es pajautāju.
-Jā vecaki man uzdāvināja uz 18 dzimšanas dienu.
Atteicis viņš iedarbināja mašīnu.
Nepagāja ne minūte kad mēs jau sākam braukt.
-Vai tev ir meitene?
Man izpruka no lūpām un nokaunējusies es piesārku.
-Bija bet....aizmuka....
Atteicis viņš pagriezās pa labi.
-Drīz būsim klāt.
Pec neilga laika viņš atteica.
-Labi.
Pateikusi es atspiedos pret logu.
Kurš gan būtu domājis ka es nonākšu šādā situācijā?
Man nav māju.
Man nav ģimenes.
Man nav draugu.
Man nav neviena.
Protams ja neskaita Dominiku un viņa ģimeni.
Ja nebūtu...Dominika es tagad noteikti klaiņotu pa ielu vai arī vispār nebūtu bijusi dzīva jo galu galā tā mašīna varēja mani notriekt.
Jammm......
Kas pa dzīvi!
-Klāt esam..
No manām pārdomām atsauca Dominika balss.
-Jauki.
Noteicu un izkāpu no mašīnas.
Arī Dominiks bija izkāpis un jau devās uz atrakcijas parka ieeju.
Kad bijām jau iegājuši pie mums pienāca meitene kas palūdza viņu ar savu puisi nofotografēt.
Dominiks ilgi nedomājot piekrita par to apmaiņā ņemot to ka viņi nofotogrāfēs mūs.
Un jamm.....mūs nofotografēja.
Pēc tam devāmies uz karuseļiem.
Jā...karuseļiem....
Bija jautri.It īpaši kad mēs abi kopā uzsēdāmies uz viena zirdziņa un gandrīz nolidojām uz muti.
Un tad ilgi smējāmies līdz Dominiks nopirka man rozā cukurvati kuru es gandriz pakrītot uzmetu uz Dominika.
Mums bija jautri.
Ko tik mēs tur nedarījām.
Laikam jau ka visas aktrakcijas bijām izmēģinājuši.
Un kad bija jadodas prom mēs apmierināti nopirkām vēl cukurvati un devāmies uz mašīnu.
Iekāpuši mēs sākam braukt.
-Nu kā tev patika?
Pēc ilga klusuma brīža Dominiks ierunājās.
-Super! Nekad vēl nav bijis tik labi un jautri...
Noteicu un pasmaidīju.
-Tad jau labi.
Atteicis viņš mazliet pasmaidīja un pievērsās ceļam.
Tākā mašīnu bija maz mēs bez problēmām nonācām mājās.
Jā...mājās......
Kad izkapu no mašīnas es piegāju pie Dominika un cieši apskāvu viņu.
Iepletis acis viņš pajautāja.
-Par ko tad tas?
Mazliet iesmējusies es atteicu.
-Par visu.
Pēc mana pateiktā Dominiks noslidināja savas rokas man uz gurniem.
Un tā mēs tur stāvējām.
Uz ielas blakus mašīnai.
Tikkai mēs divi vien.
Tas bija pasakaini.
Bet tad mājas durvis pavērās un pa tām izspruka Dominika māsa.
-Dominikam patīk Delensija!Dominikam patīk Delensijaa!
Tā kliegdama iesaucās pa visu ielu.
Tad pie durvīm parādījās Dominika māte ar smaidu uz sejas.
-Nu bērni neklausieties tajā meitenē!Naciet mājās...vakariņas jau galdā.
To pateikusi viņa nozuda aiz durvīm kopā ar sīko meiteni.
Atlaidusi Dominiku es iegaju iekšā mājā.

Haiii cilvēki!!!

Nu ko speciāli rakstīta priekš lauruks10

Ceru ka tev patiks!
Tava rakstniece...😅