Jauniņais.

Tumsas rēgs.

Rīts.Saulains.
Un es stāvu kautkur pļavā.
Apkart dzied vasaras putniņi.
Sajūta ir pasakaina.
Itka šeit neeksistētu problēmu.
Un tad es sajutu....
Divas rokas apķēra manus gurnus un pievilka mani klāt.
Pie manas muguras piekļāvās silts augums.
Dīvaini ir tas ka es nevarēju pakustēties....es biju burtiski paralizēta.
Un tad apskāviens atslāba un mistiskais cilveks attalinājās no manis.
-Neaizej....paliec...
Es klusi nočukstēju.
Un tad es strauji pagriezos un ieraudzīju....
--------------------------------------------------
-Celies guļamice!
Manas acis strauji atsprāga vaļā.
Sapnis.
Tas bija sapnis.........
Samirkšķinājusi acis es paskatījos pulkstenī.
09:00
Pag skola?!
Nēeeee šodien tak sestdiena.
Dienas tik ātri iet.....
Vel nesen bija pirmdiena.
Lēnām es izvēlos no savas gultas un devos uz virtuvi kautko iekost.
Mājā valdīja naves klusums taču kad nonācu lejā es sadzirdēju visai skaļu mūziku no pusmāsas istabas.
Jaaaa pusmāsas.
Mans tēvs apprecēja kautkadu dejotaju ar bērnu bet nepagāja ne mēnesis kad viņa mūs pameta un atstāja savu meitu pie mums.
Bet ja tā padomā tas nav nemaz tik slikti......varbūt.......
Es lēni piegāju pie viņas istabas un pieklauvēju.
-Velcies iekšā!!
No istabas iekšas atskanēja kliedziens.
Atvērusi durvis es iegāju....
-Tu mani piecēli jo?
Es viņai pajautāju.
Viņa istaba bija nekārtīga.Drēbes visur mētājās.
-Pirmkārt tavs telefons visu laiku vibrē virtuvē un man tas reali besī ārā.Otrkārt pietiks gulēt.
Viņa noteica un pasmaidīja.
Ugh telefons....pareizi...pag.
Tilts.Nezināms nummurs.
Pag vaitad mans telefons nebija manā istabā?Ko?Kas?Kā?
Es ātri izšāvos no istabas un aizskrēju uz virtuvi.
3 izziņas.

Nezināmais:Labrīt.
Nezināmais:Tu esi skaista kad guli.
Nezināmais:Beidz gulēt.

Kā ellē viņš zina kā es izskatos kad guļu?Koooo?

Es:Kas tu esi un kā tu zini kā es izskatos kad guļu?
Nezināmais:Noslepums.
Es:Es dirst ar saviem noslepumiem tu jobanais kropli.
Nezināmais: ...........reiz tu zināsi.......
Es:Atta.
Nezināmais:Tev skastas čībiņas..... :D

Un pēc tā teikuma es apgriezos riņķī.
Neviena nav ne uz ielas ne pie loga.

Es:Kur tu esi?
Nezināmais:Tumsā....

Es lēni pacēlu galvu un pamanīju ka tuvākajā stūrī kads stāv.
Vīrietis.
Dīvaini.....
Kad es taisījos pieiet tuvāk stāvs noraustījās un pazuda.

Nezināmais:Nedari tā...
Es:Nedari ko?
Nezināmais:Netuvojies man.
Es: Kāpēc?

-Bāāaac mās ...velcies šurp.
Pusmāsa nokliedzas un pieskrēja pie manis.
-Kas notika?Tu esi tik bāla...
-Nekas.Man viss labi.
Es noteicu un izsledzu telefonu.
-Varbūt ejam uz parku?
Viņa jautāja.
-Ejam.

Pēc 3 h

Mēs bijām apstaigājušas visu parku kad mana pusmāsa sāka stāstīt par kautkādu divainu gramatu.
-Un lūk tur bija divaini radījumi un par viņiem bija apraksti.Manuprāt pats baisākais ir tumsas rēgs.
Viņa stāstīja man kamēr es edu saldējumu.
-Ouuuu......
Es teloju ka esmu ieinteresēta kautvai man galīgi nebija garastāvokļa par kautko runāt.
-Un kas tas ir?
Es jautaju pusmāsai .
-Cilveka izskatā būtne kura slēpjas tumsā.Parasti viņi var kontrolēt tumsu.Viņi parasti parādās pie kāda konkrēta cilveka un gluži kā eņģeļi sargā tos un novēro tos.
Viņa skaidroja un tad es atcerējos.
Tilts.Es gribēju nolekt bet mani apturēja izziņa no nezināma cilveka.
Un vel viņš zināja ko es tad darīju un vel mājās zinaja ka es izskatos kad guļu un......tas tumsā.......
Vai es jūku prāta?

Emmm tātad stāsts ar visai norautām beigām.....
Zinu biju solījusi ātrāk uzrakstīt bet man nebija laika jo kā nekā eju 9.klasē un man ir jāiet uz konsultācijām taka jammm.....
Bet nu es centīšos kautko uzrakstīt drīzumā......
🙁😬😑😅😏