Skaties Patiesībai Acīs》H.S

8.daļa

Pēc kādu 40 minūšu braukšanas mēs nonācām pie kādas lielas klints. Mēs abi izkāpām ārā no mašīnas un aiztaisījām aiz sevis durvis.

Es piegāju nedaudz klinšu malai tuvāk un palūkojos uz leju. Bija diezgan augsts. Apgriezusies pret Hariju un viņa mašīnu viņš bija izvilcis laukā no aizmugurējā sēdekļa segas.

Uzlicis tās uz mašīnas un nedaudz piekārtojis ,tās viņš apsēdās virsū un ar acs kontaktu  norādīja man,lai eju apsēsties.

Skatījos zvaigžņotajās debesīs meklējot kādu zvaigznāju. Tik zvaigžņotas debesis es vēl nebiju redzējusi.

"Kādēļ mēs šeit atbraucām?"- Jautāju uzlūkojot Hariju,kurš  bija skatījies uz mani ,kādu laiciņu. Viņš man tikai uzsmaidīja un tad atbildēja ieskatoties manās okeānzilajās acīs. "Tesa es jau to tev sen vēlējos pateikt,kad tevi pirmo reizi ieraudzīju!"-Puisis noteica turpinot lūkoties manās acīs.

Harijs iekoda apakšlūpā un turpināja savu iesākto runu.
"Es tev vēlējos teikt,ka tu man ļoti patīc,bet tagat šķiet,ka es tevī esmu iemīlējies"-Harijs teica nenovēršot skatienu no manis.

"Tesa vai busi mana meitene?"-Harijs jautāja saņemot manas rokas savās plaukstās.
"Jā"- Noteicu un Harijs mani apskāva. 

Es nedaudz nodrebinājos dēļ aukstuma.Harijs ap mani un sevi apsedza apkārt segu. Tā mēs apskāvušies lūkojāmies zvaigznēs un uz izgaismoto pilsētu,kuru varējām redzēt no šejienes.

Sēžot mašīnā , braucot atpakaļ uz pilsētu Harijs savuenoja mūsu plaukstas kopā. Mašīnā valdīja klusums izņemot radio,kurš skanēja pa vidu.

Skatījos ārā pa logu notiekošajā. Pa pilsētas ieliņām pretī brauca dažas mašīnas un no gājējiem var teikt,ka nebija ne vēsts.

Nonākot pie mājām ,kur mani gaidīja Luna es atsprādzējos vaļā un taisījos jau vērt durvis,vaļā bet Harijs bija ātrāks un tās atvēra. Pateicos puisim par šo brīnišķīgo vakaru un noskūpstīju viņu.

Harijs mani pacēla augšā pateicis lūdzu noskūpstīja mani. Atvadījos pēdējo reizi un devos iekšā mājā. Tagat sapratu par,ko Luna bija runājusi.

Iegājusi iekšā pa durvīm mani jau tur sagaidīja Luna smaidīdama. Paskatījos uz meiteni un uzsmaidīju viņai pretī.

"Kā jums abiem gāja?"-Luna jautāja neļaujot man kārtīgi aizslēgt durvis.
"Tā it kā neko pasēdējām un braucām mājās nesaprotu par ko tu biji pirms tam runājusi!"- garlaikoti noteicu nedaudz sameloji Lunai.
"Ummm viņš tev neko neteica?"-Luna jautāja saraucot uzacis.

"Klusumā mēs jau arī nesēdējām"-Noteicu ejot uz savu guļamistabu. Luna jautājoši paskatījās uz mani.

"Viņš man to pateica"-Smaidot noteicu. "Un tu piekriti?"-Luna ziņkārīgi jautāja. "Jā"-noteicu paskatoties uz savām rokām un tad atpakaļ pievērsos Lunai.

Viņa mani pēkšņi apskāva un apsveica mani. Pateicos meitenei un devos uz gultu gulēt,jo biju jau nedaudz nogurusi.

Iekāpu gultā un ieritinājos nedaudz vēsajā segā. Gandrīz vai jau biju iemigusi līdz man novibrēja telefons. Paskatījos un man bija atnākusi ziņa no Harija.

No:Harija

~Kā klājas manai maziņai?

Izlasījusi ziņu es viņam uzrakstīju atpakaļ un drīz vien nosūtot to viņam.

Labi neieskaitot,ka tu mani~ pamodināji!

~Labi netraucēšu tavu miegu tiksimies rīt ar labu nakti♡

Ar labu nakti!Tiksimies rīt~

Nosūtīju pēdējo īzziņu un ieritinājos atpakaļ savā segā. Manu acu plakstiņi sāka palikt ar vien smagāki un smagāki līdz es iemigu.