Skaties Patiesībai Acīs》H.S

12.daļa

Sajutu galvas sāpes un attaisīju smagos acu plakstiņus. Aplūkoju tumšo vietu,kur atrados un pievilku ceļus sev klāt.

Es nezināju,kur atrodos un kādēļ esmu šeit. Sadzirdot soļus es sarāvos paskatoties uz durvīm,kuras tik drīz arī attaisījās vaļā ienākot iekšā vīrietim iedodot man ēdienu. Pastūmu šķīvi nostāk no manis dodot zīmi,ka nēdīšu.

"Tu ēdīsi"-Rupjā balsī vīrietis atbildēja. Papurināju noraidoši galvu.

"Ja es tev teicu,ka ēdīsi tad arī ēdīsi"-Vīrietis turēdams rokās šķīvi padeva man to liekot tūlīņ visu izēst.

Pastumjot tukšo šķīvi uz vīrieša pusi ātri pievilku kājas sev klāt nepievērsdama viņam uzmanību.

"Un tagat tu man atbildēsi uz dažiem jautājumiem.Saprati?"-Viņš pavēlošā balsī noteica man joprojām viņu ignorējot.

"Es tev jautāju vai saprati"-Vīrietis jautāja skaļāk.

"Kur es atrodos?"-Jautāju skatoties vienā punktā ignorējot vīrieša jautājumu.

"Es jums kundīz jautāju jautājumus un jūs tikai atbildat"--Viņš skaļā balsī teica.

"Kādēļ es šeit atrodos?"-Jautāju pret jautājumu.

"Ja nevēlies ciest tad klausies manī,ja nedarīsi,ko likšu vai neatbildēsi uz jautājumiem tad tu cietīsi"-Vīrietis paaugstinot balsi noteica.

"Es jums neko neatbildēšu"-Teicu baidoties no vīrieša.

Vīrietis aiz dusmām nometa šķīvi uz zemes,kas sašķīda vairākos gabalos izsteidzoties pašam ārā aizcērtot durvis.

Jutu asaru noritējam gar manu vaigu un pēcāk lijam asaru straumēm. Ko viņiem vajag no manis. Ko es tādu esmu izdarījuso ka atrodos šeit ieslēgta. Ko viņi cenšas no manis izspiest.
Noliecu galvu uz ceļiem ļāvu asarām vaļu,kuras nemitīgi tecēja.

Paejot kādai stundai izdzirdēju slēdzam vaļā durvis. Neskatoties,kas par tām ienāk sēdēju ar galvu atspiestu uz ceļiem. Dzirdēju nākam soļus tuvāk un apstājoties netālu no manis. Aižmiedzu acis ciet gaidot,kas tagat notiks. Vīrietis ierunājās man nedaudz paceļot galvu. Šī balss nebija tik rupja,kā iepriekšējam vīrietim bet gan maiga bez dusmu pilnas balsi.
Paskatījos uz puisi,kurš stāvēja manu acu priekš .Viņš bija arī krietni jaunāks par iepriekšējo. Šim puisim bija ap 20. gadiem.

"Ja tu nevēlies atbildēt uz jautājumiem tad rīkosimies šādi.-Puisis noteica izvelkot telefonu spiežot,kādu numuru.

Pirms zvanīšanas viņš vilka kaut ko no aizmugures ārā līdz viņš izvilka un tēmēja ar to uz mani.

"Ja neklusēsi tad saušu,saprati?-Puisis jautāja tēmējot ar ieroci uz mani.

Es nobijusies papurināju galvu noritot asarai gar vaigu. Pēc dažiem pīkstieniem,kāda sieviete atbildēja un es uzreiz sapratu ka tā ir mana mamma.

"kas zvana?"-Mamma uztraukusies jautāja.

"Ja 48 stundu laikā nesagādāsiet divus miljonus eiro jūsu meita mirs-Vīrietis teica klausulē paskatoties manās acīs.

"Kur lai es..."-Mammai nepabeidzot vīrietis pārtrauca viņu.

"Ja vēlaties redzēt jūsu meitu vēl dzīvu tad jums būs jādara,ko mēs jums liekam-Vīrietis noteica.

"Jā"-Mamma ātri atbildēja.

"Mēs vēl sazināsimies"-Vīrietis noteica man skaļi iešņukstoties.

"Es tev teicu lai klusē"-Vīrietis teica nospiežot gaili, iešaujot man plecā. No sāpēm iekliedzos saķerot manu plecu ritot asarām.

"Mammu dari,ko viņi liek lūdzu"-Raudot teicu pirms vīrietis nometa telefonu izdzirdot mātes balsi iekliedzoties caur klausuli.

Sāpes bija neizturamas un asinis tecēja bez apstāšanās. Vīrietis aizgāja aizslēdzot durvis. Mēğināju noplēst no savām biksēm gabaliņu auduma,ko apsietu ap roku lai aizturētu asiņošanu. Izdevies noplēst gabalu no biksēm es to tūlīņ apsēju ap roku.

Paejot laiciņam asinis beidza plūst no manas rokas,kura bija asiņaina.

Noslaucīju asaru,kura tecēja pa manu vaigu tekot nākamai. Šo visu laiku es tikai vien to daru,kā raudu. Es esmu izmisusi. Esmu lemta bojā ejai. Mana mamma nekur nevar dabūt divus miljonus eiro 48 stundu laikā.

Pat ja esam turīgi viņa nevar dabūt šo summu. Tad ja šie vīrieši dabūs šo summu viņi mani vaļā nelaidīs,jo es varu aiziet līdz policijai un viņus nosūdzēt pēc tam viņus atrodot un ieliekot cietumā. Viņi mani tik un tā nogalinās un no tā es baidos viss vairāk. Es nēesmj gatava mirt jauna. Mēğināju aizgaiņāt šīs domas prom no sava prāta un domāt pozitīvi.

Mani acu plakstiņi palika ar vien smagāki un smagāki līdz es iemigu.
Guļot jau,kādu laiciņu sajutu lielas sāpes plecā no kurām es piecēlos. Paskatījos uz puisi un jautāju ko viņš tagat dara.

"Ko jūs tagat darat?"-Jautāju drebošā balsī baidoties no viņa aizsedzot savu plecu.

"Ļaujiet man izņemt lodi"-Nedaudz skaļi viņš noteica.

Turpināju turēt roku pie pleca neļaujot vilkt lodi ārā skatoties viņa zilajās acīs.

"Jūs man ļausiet?"-Puisis jautāja man.

"Kādēļ lai es jums uzticētos"-Nedaudz dusmīgi noteicu iepīkstoties no sāpēm.

"Nepaceliet balsi,ja vēlies,lai tev ir labāk tad atļauj man izvilkt ne jau es izdomāju tev izņemt to lodi!Tā es nemaz nebūtu vilcis ārā viņu!-Jaunais vīrietis noteica man atļaujot izvilkt ārā lodi.

Sāpes bija neciešamas. Vēl nekad tik ļoti nekas man nav sāpējis. Paskatījos uz vīrieti,kurš centās izvilkt lodi.

"Jūs mani tik un tā nelaidīsiet vaļā. Vaine?"-Teicu vīrietim,kurš smagi nopūtās man iekunkstoties no sāpēm.

"Jūs mani tik un tā nobeigsiet,jo jums nav izdevīgi mani laist ārā,jo varu aiziet uz policiju."-Teicu saspiežot zobus no sāpēm.

"Tā ir taisnība vaine?"-Jautāju vīrietim,kurš tikko bija izvilcis lodi.

"Par daudz jautājumu!"-Vīrietis noteica izejot ārā. Nesaņēmu atbildi uz nevienu manu jautājumu. Vai pa tiešām viņiem ir tik ļoti grūti atbildēt man uz šiem dažiem jautājumiem.

Paskatījos uz roku,kura atsāka asiņot. Apsēju apkārt džinsa gabalu un gaidīju,kad pārstās asiņot roka. Vienīgais,ko spēju šobrīt darīt bija skatīties apkārt un sēdēt uz vietas. Nevēlējos pat soli paspert uz priekšu. Šķita ka viņi uzreiz ieskries iekšā un nodarīs vēl,kautko,kas ievainotu mani.