Skaties Patiesībai Acīs》H.S

49

-Hey,iebraucam kaut kur paēst-Luiss teica pamanot McDonald.

Zeins sāka palēlināt mašīnas ātrumu un iegriezās,lai novietotu mašīnu stāvvietā.

Izkāpjot no mašīnas es paskatījos uz Luisu,kas man veltīja savu žilbinošo smaidu. Es atsmaidīju atpakaļ, visiem trijiem kopā ejot iekšā McDonalda.

Harija POV.

-Man tagad jābrauc tiksimies vēlāk-Noteicu izejot ārā no Liama mājas. Bez liekas kavēšanās es iekāpu mašīnā,izbraucot no pagalma.

Līdz Ketijas mājām man atlika braukt tikai kādas desmit minūtes. Šodien viņa man palūdza pieskatīt abus mazos Elsu un Džeimsu,es ar prieku piekritu viņus pieskatīt bez liekas domāšanas,pat tad ja tas izjauca manu un Peidžas tikšanos.

Par mūsu tikšanos es pavisam biju piemirsis,bet atceroties es paziņoju Peidžai,ka šovakar nekas nesanāks un viņa nebija īsti priecīga,bet gan noskaitusies. Dažreiz es pieķēru sevi domājot par Peidžu un Tesu salīdzinot viņas abas. Viņa nebija viena no tām meitenēm ar kurām es biju saticies agrāk. Peidža bija izlutināta un viss vienmēr ir bijis jāiet pēc viņas plāna, bet tādu es viņu pieņēmu, jo mīlēju viņu.

Ja man būtu jāatzīst vai es mīlu Peidžu tik ļoti kā kādu citu mana atbilde būtu 'nē',bet es viņu joprojām mīlēju.

Izdzirdot telefona zvanu,es uz īsu brīdi novērsos no ceļa uzlūkojot,kas man šobrīt zvana. Paņemot rokās telefonu es nekavējoties atbildēju iz zvanu uzslēdzot skaļruni.

-Sveiks mīļum,pēc cik ilga laika tev ir jābūt pie Ketijas?-Peidža jautāja.

-Man drīz pēc dažām minūtēm tur ir jābūt,tu kaut ko vēlējies?-Atbildēju uzdodot pretjautājumu.

-Es tev varētu sastādīt kompāniju kamēr tu pieskati abus mazos-Peidža iesaucās pēc īsa klusuma brīža.

-Protams cikos tu tur būsi?-Jautāju nogriežoties pa labi.

-Es domāju,ka tu mani varētu savākt un mēs kopā varētu braukt-Peidža nomurmināja.

-Oh...man patiešām tur drīz ir jābūt, tev nāksies atnākt vienai,es ceru,ka tas tev nesagādās grūtības-Noteicu izbolot acis.

-...labi tiksimies pēc kāda laika?-Peidža teica,kas izklausījās pēc jautājuma un nometa klausuli.

Smagi nopūtos izejot ar roku cauri matiem.  Kad biju piebraucis pie Ketijas mājas,es noparkoju mašīnu un devos uz mājas durvju pusi,kuras tikko atvēra vaļā Elsa ar Džeimsu.

-Harij-Elsa ar Džeimsu iesaucās pieskrienot pie manis. Es abus mazos apskāvu un kopā ar viņiem devos iekšā mājā.

-Sveiks-Ketija sasveicinājās,-Tesa šoreiz nebūs?-Ketija jautāja saraucot uzacis.

-Umm...mums šobrīt ir sarežğītas attiecības-Teicu uzsmaidot neīstu smaidu.

-Es ceru,ka drīz viss nokārtosies,bet tagad atvaino man ir jāskrien-Ketija noteica un atvadījusies no abiem bērniem pazuda aiz durvīm.

-Tesa šodien nebūs?-Elsa bēdīgi jautāja. Es noraidoši pamāju ar galvu, kas neiepriecināja nevienu no viņiem.

-Žēl,es gribēju,lai viņa arī šodien atnāktu paspēlēties ar mums-Džeimss teica nokarot galvu uz leju.

-Ei,nebēdājaties atnāks kāda cita un es ceru,ka jums viņa patiks-Teicu mēğinot abus nedaudz iepriecināt,kas man labi sanāca.

-Yēy,kad viņa būs?-Abi divi reizē iespiedzās lēkājot uz vietas. Es paraustīju plecus paskatoties ārpus pa logu.