Skaties Patiesībai Acīs》H.S

27.daļa

Stundas gāja nemanot. Sēdēju pēdējā stundā,kura jau gāja uz beigām. Man Harijam to šodien ir jāpasak pēc iespējas ātrāk. Ja nepateikšu to šodien tad nožēlošu un vairs nebūšu spējīgā viņam atvainoties.

Noskanot zvanam visi izsteidzās no klases. Paņēmu somu un izgāju no klases ejot uz skolas izejas pusi.
-Pasaki viņam tagat!-Luna pieskrienot pie manis nočukstēja izskrienot no skolas. Ievilku dziļu elpu un izgāju no skolas ieraugot Hariju pie savas mašīnas. Stāvēju tur pat pie skolas ieejas apdomājot vai es esmu gatava viņam to pateikt. 

Netālu stāvēja Luna ar Luisu,Nailu un Liamu skatoties uz mani.Luna norādīja uz mani lai tagat eju pie Harija. Ievilku dziļu elpu nolaižot galvu uz leju,ejot uz Harija pusi.

Ienīstu sevi!

Noteicu pie sevis ar katru brīdi pietuvojoties tuvāk Harijam. Nu mūs šķīra metrs. Harijs stāvēja ar muguru pret mani nenojaušot manu klātbūtni.
-Harij!-Izdvesu pāri savām lūpām. Nepaejot mirklim viņš jau bija apgriezies pret mani.
-Tesa?-Harijs teica aizsmokstot viņa balsij ieskatoties manās acīs. Redzēju sāpes viņa acīs,kas mani mocīja no iekšienes. Nevarēju neko pateikt,tāpēc apskāvu viņu cieši.
-Piedod!Es biju muļķe tev neticot!-Teicu neatlaižot vaļā viņu.
-Piedod man vajadzēja zināt,ka tā nebiji tu!-Harijs teica apskaujot mani ciešāk. -Es tevi mīlu!-Noteicu jūtot viņu pasmaidam. -Es tevi vairāk-Harijs teica uzspiežot buču uz manas pieres. Pasmaidīju platu smaidu nenovēršot savu skatienu no viņa.
-Braucam?-Harija jautāja skatoties uz mani. -Jā-Atteicu pieejot pie Harija mašīnas. Harijs ataisīja vaļā durvis man iesēžoties vadītāja blakus krēslā.

Harijs iesēdās mašīnā iedarbinot motoru un uzsākot ceļu.

Braucām jau kādu laiku ārpus pilsētas un vēl nebiju pajautājusi uz kurieni mēs tieši braucam.
-Uz kurieni mēs braucam?-Palūkojos uz Hariju. -Uz vietu,kur jau sen vēlējos tevi aizvest...tev tur patiks!-Harijs smaidot atbildēja.
Biju droša par Harija teikto,ka man tur patiks. Visur,kur esmu bijusi aizvesta man patiešām bija paticis un esmu droša,ka šis nebūs izņēmums.

Pēc pāris stundu braukšanas mēs piestājām pie kāda kalna. Harijs man atvēra durvis izkāpjot man ārā no tās. Saviju mūsu plaukstas kopā ejot uz kalna pusi. Kalns bija nedaudz stāvs. Lai tiktu kalna virsotnē vajadzēja kāpt augšā pa kāpnēm.

Tikusi tikai kalna vidū es nopūtos. Biju jau nogurusi kāpt augšā pa trepēm uz šo palielo kalnu.
-Kas ir mazā?-Harijs no mugurpuses apskāvis mani noteica.
-Es jau esmu nogurusi-Atteicu ievelkot dziļu elpu lai atsāktu iet.
Pēkšņi Harijs pacēla mani un nesa pa trepēm augšā. -Harij es esmu smaga!-Teicu ieskatoties viņa zaļajās.
Harijs tikai nopurināja galvu noliedzot manu teikto.

Nonākuši virsotnē Harijs mani nolaida pie zemes. Man priekšā pavērās skaists skats. Redzama bija jūra,kur varēja saredzēt salu. Sārti rozas debesis un dažas zvaigznes debesīs šo skatu padarīja vēl skaistāku.

Apgriezos pret Hariju uzsmaidot platu smaidu. -Šeit ir brīnišķīgi!-Teicu pieejot pie Harija stipri apskaujot viņu. -Es zināju,ka tev patikš šeit-Harijs noteica noskūpstot manu pieri.
-Šis vēl nav viss. Seko man!-Harijs teica paņemot manu plaukstu savā plaukstā liekot iet viņam līdzi.

Izgājuši cauri mazam mežam mēs nonācām pie neliela ūdenskrituma. Tur pat atradās galds un un kokā nedaudz paliela mājiņa. Viss bija izrotāts ar gaismiņām.
-Pa kuru laiku tu visu šo sataisīji?-Jautāju apbrīnojot skatu.
-Es visu jau biju sataisījis ceturdien un biju gatavs tevi vest uz šejieni piektdien...-Nevēlējos dzirdēt turpinājumu par piektdienas dienu,tāpēc neļāvusi Harijam pabeigt es pie viņa piegāju un noskūpstīju uz lūpām. -Es tevi mīlu-Teicu ieskatoties Harija acīs. -Es tevi vairāk dūda-Harijs atteica apskaujot mani.

Gājām abi uz koka mājas pusi,kur arī iegājām iekšā. Iekšā atradās dīvāns ar galdu un televizoru. Šeit arī bija otrā istaba,kur atradās gulta. Pēdējā bija neliela virtuve,kur bija neliels ledusskapis un citas lietas. Šajā koka mājiņā patiešām ir mājīgi.

-Kurš šo koka māju uzbūvēja?-Jautāju iesēžoties kopā ar Hariju dīvānā viņam mani apskaujot un nelaižot vaļā. -Kopā ar tēti mēs šo māju uzbūvējām,kad man bija kādi desmit gadi.-Harija teica pabužinot manus matus. -Parasti es nāku uz šejieni,kad mani vecāki strīdas vai kad vēlos pabūt viens nevienam mani netraucējot-Harijs stāstīja viņa elpai kutinot manu kaklu.

Pagāja jau ilgs laiks,kad atradāmies šajā koka mājiņā. Laukā jau viss bija satumsis. Harijs uzlika filmu televizorā atnesot segu un popkornu.
Piespiedos Harijam klāt uzsedzot mums abiem virsū segu. Atlikušo laiku mēs skatījāmies filmas un smējāmies viens par otru līdz abi divi nemanot iemigām tur pat uz dīvāna viens otram blakus apskāvušies.

Šī diena kopā ar Hariju bija izdevusies. Viņš prot mani pārsteigt katru reizi ar vien vairāk. Viņš ir vienīgi mans un neviena cita. Es viņu nekad nelaidīšu vaļā prom no manis. Ja tāda diena pienāks,tad ne uz ilgu laiku jo es viņu atgūtu atpakaļ sev un mēs sāktu visu no jauna vairs nepalaižot viens otru prom.

Hello! Esmu klāt ar jauno daļu.
Atvainojos,ka šī daļa ir īsāka par citām daļām. But I hope you like it!🙈 Nospiežam zvaigznīti un gaidam jaunu daļu or daļas. Par cik esmu apslimusi tad maybe daļa iznāks ātrāk nekā parasti.